Par sarkano brunču izcelšanos Nīcā pazīstama šāda pasaciņa: kādā jaukā dienā velns ieradies Nīcas jūrmalā ar lielu krāsas podu, sakūris uguni un sācis krāsas vārīt. Nīcenietes, to pamanīdamas, satecējušas ar saviem jaunaustiem brunčiem, lai velns šām nokrāsojot pamaļu. Velns, kā grūdis brunčus pilnajā podā, tā noplaucējis nagus, palaižot brunčus vaļā- tie pilnīgi ieniruši sarkanajā krāsā. Kad brunči izņemti no katla, nīcenietes nevarējušas vien nopriecāties un tencinādamas, tecējušas atpakaļ katra savā sētā. Šo notikumu padzirdējušas bārtenietes un steigušās arī uz jūrmalu pēc velna poda, bet podā krāsas atlicies vairs tikai plaukstas dziļumā. Tādā nu platumā velns nokrāsojis bārtenieču brunču apakšmalas. Arī rucavietes, saklaušinājušas par velna sarkanās krāsas košumu, steigušās gan kājām, gan rikšus uz attālo Nīcas jūrmalu pie velna, bet krāsa velnam bija palikusi tikai poda dibenā. lemērcis arī, bet krāsa apņēmusi brunču pamaļu tikai pirksta platumā. Tā nu vēl šo baltu dienu krāso un nēsā brunčus pieminētos pagastos