Pirmkārt.
Šeit kādreiz senlatviešiem bijusi kulta vieta. Uz R no Karātavu kalna ir kalns, kurš saukts par Pilskalnu, bet kuram nav raksturīgu pilskalna pazīmju, tāpēc tas tiek uzskatīts par kulta vietu vai senkapiem.
Otrkārt.
Tieši šeit atrodas Zlēku traģēdijas upuru masu kapi. Kapi izveidoti pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Vietējie stāsta, ka to sešdesmitajos gados ar «pompu» noorganizējusi padomju vara, bet iniciators bijis toreizējais vietējās pamatskolas direktors, novadpētnieks, kurš ar šādu rīcību gribējis vairot savu popularitāti. Rezultātā ar ekskavatoru pa uzkalniņa perimetru izrakta bedre, un no vairākiem apbedījumiem mirstīgās atliekas pārvestas vienuviet.
Zlēku traģēdija notika 1944. gada 8. decembrī. Zlēku mežos ar vācu karaspēku ļoti veiksmīgi cīnījās Rubeņa bataljona kaujinieki. Tas ļoti saniknojis SS obergrupenfīreru Frīdrihu Jekelnu (augstākā vācu SS un policijas amatpersona Ostlandē). Jekelns pavēlējis nodedzināt visas rubeniešu atbalstītāju mājas. Sākumā it kā esot uz kartes uzvilcis vēl lielāku riņķi, ieskaitot Cirkali, kur bija jāveic sodīšana, bet tas noprotestēts.
Padomju laikos uz šejieni veda pionierus un stāstīja, ka vāciešus saniknojuši padomju partizāni. Bet padomju partizāni Jekelnu nebija saniknojuši, «Sarkanā bulta» pie Zlēkām sēdēja krūmos un vēroja, kas notiek. Jekelnu bija saniknojusi rubeniešu militārā pretošanās, un par to ar savām dzīvībām samaksāja ap 160 nevainīgu cilvēku, gan lielu, gan mazu, gan vietējo, gan bēgļu, kas militārajā apvidū bija uzturējušies labi, ja nedēļu. Oficiāli zināmi tikai nodedzināto māju iedzīvotāji. Daudzi upuri droši vien vēl joprojām skaitās kā bezvēsts pazuduši.
Padomju laikā stāstīja, ka cilvēkus sadzina šķūņos un dzīvus sadedzināja. Varbūt, ka tā arī bija. Laimdota Sēle savā grāmatā «Zlēkas. Laiki un likteņi» pierakstījusi kādas atmiņas. “Ne visi Abavas krastā dzīvojošie līdz ar savām mājām noslaucīti no zemes virsas. Pārsteidzošā veidā izdevies izglābties, piemēram, Graužu māju saimniekiem Austrai un Rihardam Leitiem - sieva izdzīvojusi pēc kaklā iešautas lodes, vīrs tobrīd atradies pratināšanā. Mājupceļā viņš pa gabalu sadzirdējis šāviņu troksni un izlēmis netuvoties. Kad vācieši savu melno darbu beiguši, Rihards atgriezies vietā, kur vēl pirms dažām stundām slējusies viņa sēta, un šķūnīša krāsmatās uzlasījis četru savu sadedzināto bērnu kauliņus. Viena roka daļēji bija palikusi uguns neskarta, un uz tās bija meitas jakas piedurknes gabaliņš.”
Šobrīd piemiņas vieta atrodas ļoti bēdīgā stāvoklī. Zlēku traģēdija starptautiski neeksistē. 1946. gada kara tribunālā par Zlēku traģēdiju noklusēja. Varbūt tāpēc, ka tai laikā neko nedrīkstēja runāt par nacionālajiem cīnītājiem. Mūsdienās šī vieta varbūt asociējas ar komunisma gara spodrināšanas tribīni. Tāpēc šīs vietas sakopšanai neatrodas nauda nevienai valsts organizācijai. Zlēku pašvaldība iespēju robežās rūpējas, lai uzkalniņš galīgi nepārvērstos par džungļiem.