Slēpnis ir PET pudeles sagatave, satur viesugrāmatu un zīmuli.
Draņķu senkapi.
Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Nr. 2446.
Valmieras - Dikļu šosejas pirmajā kilometrā, labajā malā, aptuveni 150 m uz dienvidiem no pamestajām “Draņķu” mājām redzams izteiksmīgs aptuveni 10-15 m augsts paugurs - Draņķu senkapu kalniņš. Paugura dienvidu nogāze, būvējot šoseju norakta, dabīgi stāvā rietumu nogāze apaugusi ar kokiem un krūmiem, virsa lēzena, līdz pat 20.gs. 90.gadu I pusei lauksaimnieciski apstrādāta, bet tad, īpašumu atgūstot kādreizējo saimnieku mantiniekiem, pamesta un aizaugusi līdz pat 2014.g. nogalei, kad jaunie īpašuma apsaimniekotāji iztīra krūmus, senkapu vietā izveidojot skraju birzi.
Senkapus - ap 40 m garu un platu, līdz 1 m augstu reljefa izcēlumu kalna virsā - iezīmē diža liepa.
Izrakumi
1905.
Pirmos izrakumus Draņķu senkapos 1905.g., rokot kopā ar savu dēlu F. Balodi, tobrīd Tērbatas universitātes studentu, pēc apbedījumu nejauši uzgājušo vietējo zemnieku uzaicinājuma, veica un atradumus aprakstīja V. D. Balodis:
“Kauli še atrodas 2-2 ½ pēdas dziļi, zem akmeņiem, kuri likti taisnās rindās no vienas un otras puses, tā ka līķis kā akmeņu skapī būtu ieslēgts un tad zemēm pārklāts bez kāda uzkalniņa, gluži līdzeni.
Rotas lietas bij pie vienas galvas un labās rokas, citu daļu pavisam trūka, kā tas mēdza karos notikt, kur galvas tad atpirka jeb atmainīja pret vaņģeniekiem un tad pa godam apglabāja. Kauli no bronzas zaļi. Galvaskausi pēc mērīšanas pieder latviešiem, bet bij arī citi.
Tā kā akmeņi nav dziļi zemē, tad ar dzelzs spieķi viegli atrodami. Citās vietās atrodas tikai galvaskausi, tāpat zem akmeņu likumiem. Vienai galvai bij arī labā roka un krūšu atslēgas kauls klāt; rokā divas aproces un gredzens ar 5 riņķiem, ap kaklu gredzens, gliemeži un dažādas pērles, krelles un vēl skanoši zvārguļi, rokā dūcis, ap galvu rotas audumi ar bronzas rotām izkrustots, kādēļ arī kakla āda un mati uzglabājušies, tāpat mazais pirkstiņš bronzas gredzenā vēl bij mīksts, bet zaļi melns. Viss tad ietīts drēbēs un ar sakti (arī bronzas) sasprausts ap kaklu un nolikts stāvu uz zemes. Kauli no bronzas bij palikuši zaļi. Drēbju atliekas ir ar bronzu cauraustas, ar pērļu uzšuvumiem. Viss kalns, kā rādās ir pilns šādiem akmeņu likumiem, kas iet taisnās rindās, kuru vidū tad atkal atsevišķi akmeņi, zem kuriem guļ kauli. ”
Pavisam 1905.g. tika izpētīti 4 apbedījumi.
1908.
1908.g. izrakumus Draņķos, domājams, piedaloties arī V.D.Balodim, atkārtoti izdarīja Francis Balodis, kurš šajā laikā studēja Maskavas Arheoloģijas institūtā. Tika atsegti vēl 9 apbedījumi, taču atradumiem bagātākais, kuru F.Balodis savā izrakumu pārskatā zīmē un detalizēti apraksta, joprojām palika 1905.g. izpētītais kaps nr.2.
1938.
1938. gadā senkapu vietā arheoloģiskos izrakumus organizēja vēsturnieka un sabiedriskā darbinieka Hermaņa Enzeliņa dibinātā Tālavas senatnes pētīšanas biedrība. Arheologs Pēteris Stepiņš izpētīja 7 apbedījumus, kas attiecināmi uz vēlo dzelzs laikmetu un agrajiem viduslaikiem. Izrakumi aprakstīti arī laikrakstā “Valmierietis”:
“16. un 17. septembrī šeit archailoga vadībā izdarīja izrakumus. Atraktie lielie ģindeņu kapi rotas lietu ziņā ir nabadzīgi, senlietu skaits ir mazs. Atraktajos kapos atrada divas 12. g. s. bronzas aproces un c. Mazais rotas lietu skaits un ģindeņu atrašanās dziļums kapus attiecina uz vēlāku posmu, kad mirušajiem kapos rotas lietas līdzi nedeva.”
No teiktā jāsecina, ka Stepiņa uzietie apbedījumi izdarīti vēlāk (iespējams, 14.-15.gs.) nekā tie, kurus pētīja Baloži. Mirušie bija guldīti bluķa vai dēļu zārkos, visi ar galvām kristīgo kapsētās tradicionālajā rietumu - dienvidrietumu virzienā. Stepiņš atzīmē, ka šie, zārkos guldītie apbedījumi klājas pāri senākiem, tos izjaucot. Nekādas apbedījumus ietverošas akmeņu konstrukcijas, kuras apraksta V.D. Balodis, P. Stepiņš nav uzgājis. Šķiet, šie veidojumi, kas kopā ar senākā posma (12.gs.-13.gs. sākums) apbedījumiem atradušies seklu zem zemes virskārtas, iznīcināti, daļēji ierokot jaunus kapus viduslaiku kapsētā, daļēji jaunākajos laikos, arot lauku ar zirga arklu un vēlāk ar traktortehniku. Valmieras novadpētniecības muzeja ilggadējais darbinieks un zinošais Valmieras un apkārtnes novadpētnieks Laimonis Liepnieks 20.gs. 90. gados stāstīja, ka esot pazinis kādu traktoristi, kas vienu laiku dzīvojusi Maršnera namā - ēkā blakus Valmieras muzejam, kuram pieguļošajā Valtera namiņā, savukārt, padomju laikā dzīvoja pats L.Liepnieks. Šī traktoriste viņam kādreiz esot stāstījusi, ka, apstrādājot Draņķu lauku un tīrumā galā paceļot ecēšas, no tām nobiruši kauli. Ļoti iespējams, ka kapulauks mūsdienās varētu būt pilnībā iznīcināts.