Lai godinātu un saglabātu dzejnieka Andreja Eglīša (1912-2006) piemiņu, 2007. gadā Ļaudonas kapos tika izveidota piemiņas taka „Ceļš pie Andreja Eglīša”. Piemiņas vietas skulpturālā izpildījuma autors ir tēlnieks Indulis Ojārs Ranka. Taku veido 8 skulptūru grupa, kurā asociatīvi attēloti Andreja Eglīša dzejas motīvi. Apmēram 50 metrus garā taka sākas pie kapličas un tālāk ved pa kapsētas gravu, līdz nonāk pie ievērojamā dzejnieka un viņa mātes Emīlijas Eglītes kapavietas.
Skulptūru idejas tēlniekam radušās, lasot A. Eglīša kopoto rakstu sējumus. Takas izveidi atbalstīja Ļaudonas pagasta pašvaldība, finansiālu atbalstu sniedza LR Aizsardzības ministrija, tika saņemti vairāki ievērojami ziedojumi.
Takas un skulptūru apraksts (pēc tēlnieka Induļa Ojāra Rankas sagatavotā takas projekta).
„Grava – Ceļš” ar savu dabisko iedziļinājumu simbolizē trimdinieka grūto, sarežģīto dzīves gājumu atpakaļ pie mātes un tēvzemes. Ceļš simbolizē Andreja Eglīša 93 gadu garās dzīves daudzšķautņaino būtību.
Pirmkārt, ceļš kā dzejnieka un patriota tiekšanās ceļš uz Dzimteni:
„Jātaisās jau būs uz mājām.
Veļu naktī saritinājies
Zalktis sildās pie kājām.
Zuduši brīvībai dotie gadi,
Izmisumā, bet cerību alkti –
Saņemiet mani, mirušie radi,
Jā, mājās atgriežos ar zalkti.”
/ 6.sējums, 33.lpp./
Otrkārt, ceļš kā dēla nomāktības un mierinājuma ceļš pie mātes:
„Pāri jūrai roka māj.
Neatmāj neviens.
Viņpus jūras kāvi māj,
Neatjāj neviens.
Dievkociņu kalnā māte māj.”
/ 4.sējums, 54.lpp./
Treškārt, ceļš kā sabiedriskās darbības ceļa meklējumu izpausmes:
„Cerības mūsu liekas kā akmens, kas uzkāps uz ūdens...”
/4.sējums, 82.lpp./
„Stāviet, kā turas zeme – ne pie kā, ja pat viss būtu zudis.”
/ 2.sējums, 250.lpp./
"Grava" ir kā ceļš pie dzejnieka – pārdomu, pārdzīvojumu un atmiņu ceļš.
„Faksimils” - trīs krāsu granīta kompozīcija.
„Viscietāko akmeni esmu atradis beidzot –
Tavu dvēseli, tur nezūdami iecirtīšos steidzot...”
/4.sējums, 122.lpp./
„Maigāk dusējis es neesmu klēpī, kā uz akmens tēvzemes moku lejās...”
/ 4.sējums, 66.lpp./
„Es gribu ņemt akmeni, man vajag ko smagāku rokās, es nejūtu sevi...”
/2.sējums, 134.lpp./
„Un mēs nepagurdami, ar visas tautas spēku palīdzam turēt kādu stūri no tā neaptveramā pamatakmens,
virs kura uguns un zobens veido taisnības un miera celtni.”
/2.sējums, 271.lpp./
„Zalktis” – čūskas motīvs kā gala un sākuma, zudības, atjaunotnes un mūžības simbols. Veidota no zilgani pelēka granīta, tajā iestrādātas tērauda acis.
„Kā kapu zalkši jūras malā rieta stari pinas –
Par tautas likteņiem, par karogiem un galvām liektām.”
/4.sējums, 59.lpp./
„Mūsu cilšu dzimuma māte
Ar zalkti pie kājām un dūju uz delnas.”
/4.sējums, 85.lpp./
„Vēja roze” – ceļinieka simbols. Veidots no sarkanīga granīta ar rožveida dzīslojumu.
„Svešas zemes akmens smaids...
/2.sējums, 134.lpp./
Mēs viens otram esam zieds, upe, akmens un vējš,
Pārvērsdamies viens otru nesam. Mājās.”
/ 5.sēj. 67.lpp./
„Ir tomēr labi un nepieciešami pat izvēdināties pasaules vējos. Reizi gadā.”
/5.sējums, 285.lpp./
„Asaru akmens”. Veidots no balta granīta ar maigi rožainu dzīslojumu.
„Tiem tēvzemē akmens asaras raud...”
/2.sējums, 132.lpp./
„Kā akmens dzemdināta –
Mana sirds ir pārvērtusies
Asaru akmens cieta.”
/3.sējums, 83.lpp./
„Sarkanais un melnais” – sarkanās un melnās tēmas savstarpēji savītie simboli pretstatā gaiša akmens asaru motīvam.
„Mūsu lielā nebrīve mūs spiež akmens svarā.”
/4.sējums, 255.lpp./
„Spēcinot...Kurzemes karavīru cīņas garu pretī austrumu veltenim – mēs kļūsim divkārt stiprāki nāvē un dzīvībā.”
/2.sējums, 259.lpp./
„Ziedošais dievkociņš” – mātes kapa vietas simbols.
„Pēdas, ko māte minusi, smagas kā akmeni glabā...”
/ 4.sējums, 29.lpp./
„Cik avotu sanesusi kapu kalnā esi?”
/4.sējums, 91.lpp./
„Es esmu izaudzis no kapu dievkociņu aizmūžu saknēm.”
/4.sējums, 91.lpp./
„...Pār mani – dievkociņš ar krustu.
Un esam mēs viens kā sākumā tā galā,
Mēness, jūra, dievkociņš kapeņu malā.”
/4.sējums, 94.lpp./
„Klupšanas akmens” - granīta akmens atrodas savā vēsturiskajā vietā gravā, tas pacelts tikai tik daudz no zemes, lai uz tā var uzrakstīt tekstu.
„Atpakaļceļam uz tēviju,
Šaubu, viltības un baiļošanās akmeņi – klupšanas akmeņi.”
/3.sējums, 185.lpp./
„Jāpārcilā daudz akmeņu ceļā uz brīvību.”
/4.sējums, 255.lpp./
„Jauneklis III”
Skulptūrai dots trešais kārtas numurs, jo tā ir kā turpinājums autora esošajai varoņjaunekļu sērijai. Divas iepriekšējās skulptūras atrodas Turaidas Dainu kalnā, trešais jauneklis – pie Andreja Eglīša kapavietas. Interesants ir skulptūras ceļš līdz Ļaudonai. Sākotnēji tā atradās Tirzas pagastā, netālu no baznīcas, kurā bija laulājušies tēlnieka vecāki. 2006. gadā, kad I.O. Ranka strādāja pie A.Eglīša piemiņas takas izveides, tēlnieks sajuta aicinājumu skulptūru „Jauneklis III” pārvest no Rankas uz Ļaudonu.
Kā izteicies autors: „manī nostiprinājās pārliecība, ka skulptūra atbilst Andreja Eglīša būtības izteicējam. Man ļoti zīmīgi liekas tas, ka pēdējais ārpus Rīgas ceļojums dzejniekam bijis uz Dainu kalnu Turaidā. Ir dažas īpašas zīmes, kas manu darbu JauneklisIII sarindo ar Andreja Eglīša daiļradi. Viņa dzejoļu grāmata „Lāsts” ar mākslinieka Normunda Hartmaņa vāka simbolu zīmējumu – zobens ar ozollapu vainagu – izsaka arī manas skulptūras pamatsižetu: sēdošais Lāčplēša tipa jauneklis starp ceļiem tur zobenu, kurš apklāts ar ozollapu vainagu!”
Andrejs Eglītis (1912-2006) bija latviešu dzejnieks un trimdas sabiedriskais darbinieks.
„Andrejs Eglītis dzimis 1912. gada 21. oktobrī Ļaudonas pagasta Siliešos, kalpu ģimenē. Skolas gaitas uzsācis 1922. gadā Ļaudonas pamatskolā. Pēc skolas absolvēšanas vēlas turpināt mācības ģimnāzijā, bet nepietiekamā finansējuma dēļ dodas uz Rīgu un iestājas Rīgas pilsētas tehnikumā. Jau šajā laikā Eglītis aizraujas ar literatūru, tiek sarakstīti pirmie dzejoļi. Paralēli viņš arī aktīvi aizraujas ar sportu, it sevišķi futbolu.
Pēc tehnikuma absolvēšanas 1935. gadā Andrejs Eglītis tiek iesaukts Latvijas armijas obligātajā karadienestā. Vēlas uzsākt virsnieka karjeru. 1936. gadā iestājas karaskolā, bet drīz vien mācības pamet, jo saprot, ka armijas dzīvei nav piemērots. 1938. gadā uzsāk žurnālista gaitas laikrakstos Brīvā Zeme un Rīts. Darbojies arī Latvijas radio informācijas daļā. Vēlās uzsākt teoloģijas studijas Latvijas universitātē taču šo nodomu izjauc karš.
Otrais pasaules karš un Latviešu tautas liktenis tajā atstāj smagu iespaidu Eglīša dzejā. 1943. gadā top Andreja Eglīša un komponistes Lūcijas Garūtas kantāte Dievs tava zeme deg. 1943. gadā Andreju Eglīti iesauc Latviešu Leģionā. Nosūtīts uz kara korespondentu apmācības grupu Berlīnē. Pēc atgriešanās piekomandēts 19.divīzijai ar kuru nogājis kauju ceļu no Cesvaines līdz Liepājai. 1945. gada aprīļa beigās, kad Liepājā beidz iznākt laikraksts Tēvija, kļūst par jauna dienas laikraksta Laika Balss redaktoru. Tomēr, vācu armijas sakāves dēļ, redakcija tā arī nesāk darbu. 1945. gada maijā no Liepājas, kopā ar daudziem citiem latviešu inteliģentiem, bēgļu laivā emigrē uz Zviedriju (Gotlandi). Dzīvojis Stokholmā.
Aktīvi iesaistās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē. 1947. gadā piedalījies Latviešu Nacionālā fonda dibināšanā. No 1948. līdz 2000. gadam bija šī fonda ģenerālsekretārs. 1972. gadā kļuvis par Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvas laureātu. 1953. gadā apprecējies ar Andu Jaunvīksni. 1994. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1998. gadā Andrejs Eglītis pēc 53 svešumā pavadītiem gadiem atgriežas uz patstāvīgu dzīvi Latvijā. Miris Rīgā, 2006. gada 23. februārī.
Andrejs Eglītis ir spilgta personība Latviešu dzejā. Lielāko dzīves daļu pavadot trimdā, viņa dzejas galvenais vēstījums un stūrakmens ir patriotisms un tēvzemes mīlestība. Eglīša trimdā rakstīto liriku caurstrāvo mīlestības skumjas, sāpes par zaudēto un izpostīto dzimteni, par tautas likteņiem. Tomēr visu viņa dzeju caurstrāvo pārliecība, ka Latvijas brīvība ir neizbēgama. Netiek pat pieļauta cita iespējamība. Viņa darbi bija viens no daudzajiem elementiem, kas trimdas latviešu sabiedrībā visus 50 gadus uzturēja ticību par Latvijas brīvību. Arī pēc atgriešanās Latvijā, Eglītis turpinājis uzsvērt, ka tautai nepieciešams atgūt savu pašcieņu. Pats par sevi dzejnieks ir teicis: ”Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei. Visas manas uzrakstītās grāmatas ir manas dzimtās zemes cildinājums. Dzeja ir manī ierakstīta. Visi dzejoļi ir no zemapziņas. Bieži vien tie ir uzplaiksnījumi, kad vajag tikai pierakstīt.”