Stāvot jūras krastā un redzot savā priekšā milzīgo ūdens klajumu, domas gribot negribot aizklīst citās dimensijās. Jūra spēj būt tik dažāda. Tu izjūti vēja spēku, sajūti, kā jūra elpo, saplūsti ar bezgalīgajiem plašumiem un apzinies, ka jūra ir stihija ar saviem, lai arī nerakstītiem, taču nepārkāpjamiem likumiem.
Jūra ir kā apliecinājums dvēseliskiem miera meklējumiem, kas sakņojas mūsu tautas gara apziņā un ir saistīti ar visu, ko esam mantojuši no saviem senčiem – ar tuvību dabai, ar dzīvības svētumu, ar visa dzīvā vienotību. Jūra latviešu apziņā ir nenoliedzami liels un svēts jēdziens.
Par ko es domāju, stāvot pie jūras?... Vienkārši mēģinu saklausīt un izjust to mieru, ko mums sniedz daba. Tā ir kā garīgo meklējumu klusa meditācija,.
Es stāvu aizvērtām acīm… Lai jūra mūs vieno!
Relaksācija pēc adrenalīna devas.