LAT
”Ziedu laikā Bebruleja ir kā liels, brīnišķīgs dārzs, un gaišajās pavasara naktīs, kad mēnesnīcā kā sudrabs viz mierīgā Daugava, kokiem apaugušajos krastos dzied lakstīgalas. Kā skaisti nospēlēta Šopēna noktirne ir šāda Bebrulejas nakts”, tā par šo vietu rakstīja dzejnieks Jānis Jaunsudrabiņš.
20.gadsimta sešdesmito gadu vidū, uzbūvējot Pļaviņu HES un ierīkojot ūdenskrātuvi, Bebrulejas ciems un kapsēta tika appludināti un atrodas apmēram 10 m zem pašreizējā Daugavas ūdenslīmeņa. Bebrulejas viensētas – savdabīgās zvejnieku, laivenieku, plostnieku, dolomīta lauzēju mājas tika nojauktas; Bebrulejas kapsētas apbedījumi pārvesti uz Bāru kalna kapsētu. Saglabājušās divas Bebrulejas mājas un vientulīgs ozols A. Ņesterova „Klinstkalnu” māju bijušajā dārzā un dažas ābeles.Kādreizējā ciema vietā - Bebrulejas piemiņas zīme – liels laukakmens, uzstādīts 1993.gada vasarā, realizējot Latvijas Kultūras fonda Daugavas programmu, kura paredzēja iezīmēt Daugavas kultūrvēsturisko ceļu. Tēlnieks Vilnis Titāns laukakmenī iekalis trīsdesmit Bebrulejas māju vārdus: Asari, Asarīši, Aldiņi, Uplejas, Vēveri, Lakstīgalas, Oši, Ceriņi, Straumnieki, Dzelmes, Bērziņi, Ritumi, Dambīši, Brencēni, Klintskalni, Gaugavieši, Kļaviņi, Zvejnieki, Krācaines, Lielmaņi, Mūrnieki, Ozoliņi, Kārkliņi, Krastmalas, Radzītes, Graudiņi, Austriņi, Krastnieki, Krastkalni, Glīzdas.Skolotāji Antonija un Atis Ņesterovi – bijušie bebrulejieši, novēlēja savā mūžā sakrāto Bebrulejas piemiņas zīmes izveidošanai.
Senatnē:
Bebrulejas ciems bija viena no senākajām apdzīvotajām vietām pašreizējās Pļaviņu pilsētas teritorijā, izveidojusies 18.gadsimta sākumā pēc Ziemeļu kara. 19.gadsimtā tur uz dzīvi apmetās nemiernieki no Polijas un Lietuvas, bēgot no cariskās Krievijas rīkotajām soda ekspedīcijām. 19.gadsimta otrajā pusē ciemā vēl varēja dzirdēt poļu valodu.Ciema iedzīvotāji nodarbojās ar zveju, plostu laišanu un vadīšanu; tāpat arī amatniecību – te strādāja podnieki, ādmiņi, galdnieki. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā sākās Daugavas dolomīta ieguve Bebrulejas akmeņlauztuvēs. Te iegūtajam dolomītam piemita izcilas īpašības, kuras tika izmantotas tā laika dzelzsrūpniecībā. Apdedzinātais dolomīts tika lietots īpašās dzelzs krāsnīs, lai dzelzsrūdu atbrīvotu no nevēlamiem piemaisījumiem; īpaši no fosfora un sēra. Izveidojās neliela fabrika, kura strauji attīstījās – pirms pirmā pasaules kara darbojās astoņas dolomīta dedzināšanas krāsnis. Dolomītu lauza, tad veda ar zirgiem, darbs bija smags. Vienīgie darbarīki – tērauda laužņi, lāpstas, ķerras.
Viena no appludinātā Bebrulejas ciema vērtībām – izcili gleznaina, savdabīga dabas ainava. Daugavas dolomītu stāvkrasts bija bagātīgi noaudzis ar ceriņiem, bārbelēm un kazenāju audzēm. Savukārt no Rīgas – Daugavpils ceļa ciemu nošķīra biezi noaudzis egļu un slaidu priežu mežs. Bebrulejā sākās krāčains Daugavas posms ar daudziem akmeņiem un atvariem; katram no tiem bija savs cieminieku dots nosaukums – te bija gan Āžu klints, gan Uļica – ceļš, pa kuru vadāms plosts; Pačiņas, Dambis, Časkiņa – neliels atvariņš pie labā krasta; Rubkas – ap piecpadsmit metri gara straume; Aldiņa atvars, Kapu sēklis, Vēdzeres klintis u.c.. Šos senos vietvārdus mūsdienās vēl atceras vecie bebrulejieši un rakstu avoti.
Kristapa Tālberga veidotais sižets "Daugavas zudušie krasti"apskatāms šeit.
ENG
Bebruleja village was floodable after Plavinu hydro power plant construction. More than 30 messuages now are under 10 m deep water. All names of messuages are engraved on memorial stone.