Konteiners ir lock-lock kastīte, kurā atrodas viesu grāmata un zīmulis.
Vērmanes dārzs atrodas vietā, kur to no visām pusēm ieskauj ar Eiropu saistīti fakti.
Viena ielas puse saistīta ar Garlība Merķeļa vārdu (apgaismības laika domātājs, rakstnieks un publicists ), kas iepazīstināja Eiropu ar latviešu tautu, sarakstot grāmatu vācu valodā "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās" (1796). Grāmata "Latvieši" tika izdota Vācijā (Leipcigā), bet Vidzemē tās parādīšanās izraisīja vācu muižnieku neapmierinātību. Darbs kļuva pazīstams ne tikai Vācijā, bet arī Francijā un Skandināvijas valstīs. G.Merķeli apvainoja , tam sekoja uzbrukumi, toties viņš saņēma pozitīvas atsauces no vācu, šveiciešu un dāņu literātiem. Neilgi pēc „Latviešu" iznākšanas Merķelis devās uz Veimāru. Latviski grāmata izdota 1905. gadā.
Nespēdams nopriecāties par dzimtbūšanas atcelšanu, 1820. gadā Merķelis sarakstīja darbu "Brīvie latvieši un igauņi", kas bija caram Aleksandram I veltīts sacerējums. Par šo, kā arī citiem zemnieku brīvlaišanai veltītiem darbiem monarhs piešķīra autoram 300 sudraba rubļu lielu mūža pensiju.
Turpmākajos pāris gados Merķelis galvenokārt dzīvoja Berlīnē, studēja medicīnu. 1801. gadā universitātē Frankfurtē ieguva doktora grādu filozofijā un pievērsās literatūras kritikai un žurnālistikai. Merķelis kļuva par pazīstamu žurnālistu un kritiķi. Vācijā viņš tikās ar daudziem literātiem, arī F. Šilleru, J. V. Gēti., viņa draugu vidū bija arī J. G. Herders, K. M. Vīlands u.c. vācu literāti. Kad Vācijā iebruka Napoleona karaspēks, Merķelis atgriezās Vidzemē (1806). G. Merķelis Eiropā jau bija tik pazīstams, ka muižniecība neuzdrošinājās ar viņu izrēķināties. 1807. gadā Merķelis apprecēja Doroteju Dorndorfu un nopirka Depkina muižiņu (1808), kas atrodas netālu no Rīgas.
Otra puse – Elizabetes iela – saistīta ar itāļu marķīzu, Rīgas ģenerālgubernatoru Filipu Pauluči, kas daudz pūļu veltīja 1812.g. nodedzinātās Rīgas atjaunošanai. Pēc vērienīgā ugunsgrēka pilsētas atjaunošanu sāka tieši no Elizabetes ielas. Pilsēta ieguva mūsu dienās pazīstamo plānojumu - iedalījumu kvartālos, tika iekārtots arī ielu apgaismojums un ieviesta namu numerācija. Par godu Pauluči 1851. gadā Vērmanes dārzā uzstādīts tam piemineklis. Pauluči ierosināja lielo nodedzināto platību brīvajās vietās veidot parkus. Tieši F. Pauluči darbības laikā sākās Vērmanes dārza ierīkošana. Šis ir otrais vecākais Rīgas parks. Līdz pat šai dienai parkā atrodama dižā Holandes liepa, kuras apkārtmērs vien ir ievērības cienīgs - 4,43 metri. Tā kā Holandes liepām dižkoka kritērijs pēc apkārtmēra noteikts 2,8 m, tad šī liepa ir izcils eksemplārs!
1869. gadā parkā uzstādīja bronzētā cinka lējumā Berlīnē izgatavotu strūklaku (autori Buholcs un Hāns). Strūklakas pamatnē novietotas četru gadalaiku skulptūras, bet vāzes kausā divi pliki bērneļi draiskojas ar jūras dieva Neptūna trijzari.
Kā lielākajai līdzekļu ziedotājai parka izveidē Annai Vērmanei (pilsētas vecākā Kristiana Heinriha Vērmaņa atraitne Anna Ģertrūde Vērmane (Anna Gertrud Wöhrmann,dzimusi Ebel, 1750—1827) 1829. gadā uzcēla nelielu granīta obelisku. Parka dibinātājai veltītais obelisks ievietots apaļas rožu dobes vidū, ko apsargā divi guļoši akmens lauvas. Tos 1884. gadā Silēzijas smilšakmenī kalis tēlnieks Augusts Folcs. Folcs darinājis arī preses magnātu Benjamiņu nama dekoratīvos rotājumus, kas skauj parku no trešās puses.