Sensenos laikos, kad jūra bija dziļāka un debesis zilākas, šeit slējusies Antonija jeb Teņa kapella, kas savu nosaukumu guvusi no tuvumā dzīvojošā brīvzemnieka Ābrama Hinza. Tā bijusi koka ēka ar salmu jumtu, bez torņa un zvana, minēta jau kopš 1624. gada. Dažus desmitus gadus vēlāk ēka bijusi tuvu sabrukumam un Zviedru valdība 1669. un 1670. gadā pat uzlikusi naudas sodu Vangažu un Hincenbergas muižas īpašniekam par vecā dievnama nelabošanu un jauna necelšanu.
Simts gadus vēlāk 1789.g. lielceļa Rīga-Pēterburga malā tika uzcelta jauna Baznīca par no Montrozas (Skotija) ieceļojušā Rīgas tirgotāja, Vangažu un Hincenbergas muižu īpašnieka Džordža Renni līdzekļiem. Tai pašā gadā būvētais kancelaltāris bija vācu izcelsmes galdniekmeistera Augusta Gothilfa Heibela darinājums.
1. pasaules karā baznīcu izpostīja.
1935.g. 31. oktobrī pēc pārbūves, ko veica pēc P. Kundziņa projekta, iesvētīja jauno baznīcu. Par draudzes ziedojumiem uzstādītas jaunas ērģeles, zvans un A. Annusa altārglezna "Kristus svētī druvas"
1949.g. apsekošanā minēts ka baznīca ļoi labi saglabājusies, tai ir jauns jumts, tikai izsistas dažas rūtis, pilnībā saglabājusies iekārta.
1954.g. draudze no baznīcas atteicās, jo jau pagājušā gadsimta sākumā tika uzbūvēts jauns lielceļš un dzelzceļš uz Rīgu un cilvēki sev dzīvesvietas izvēlējās tuvāk transporta satiksmei. Nokļūt uz baznīcu bija grūti. Sākās dievnama izlaupīšana un demolēšana. 20.gs. 60.gados baznīcu pārveidoja par kolhoza "Ādaži" noliktavu.
Līdz ar Atmodu 90. gadu sākumā atdzima Vangažu luterāņu draudze. Pateicoties cilvēku iniacitīvai, ziedojumiem, Inčukalna un Vangažu pašvaldību atbalstam, dievnams pamazām tika atjaunots. 1992. g. 6. jūnijā, Vasarsvētku dievkalpojumā, mācītājs Aivars Breimanis baznīcu no jauna iesvētīja.
Netālu atrodas arī Kalnaābrantu priede(waypoint), kas ļoti iespējams, kaut kādā veidā ir bijusi saistīta ar seno Ābramu Teņa kapelu — tagadējās Vangažu baznīcas priekšteci. Agrākajos Vilkaču priedes aprakstos bija minēts, ka priede ir ļoti ainaviska un ieraugāma jau no lielāka attāluma. Tagad priede ir zaudējusi savu galotni un lielākos zarus, palikuši divi lielāki zari, tāpēc tās ainaviskā vērtība ir jūtami mazinājusies. Tai pat laikā priede joprojām turpina dzīvot. Tā aug pašā ceļa malā,stumbrs ir „pumpains”, 1,3 m augstumā koka apkārtmērs ir 2,5 m. Par Vilkaču priedi nav fiksēti folkloras pieraksti, tomēr par priedes iespējamo sakrālo raksturu liecina tās zīmīgais nosaukums.
Slēpnis ir mikro, rakstāmais jāgādā pašiem.Lai slēpni atrastu nekas nav jālauž vai jākustina, aptaustīt(glāstot) gan var būt pat nepieciešams, promejot lūdzu pārliecināties vai kāda detaļa nav palikusi redzama
Tā kā šis ir mans pirmais, nekautrējieties teikt kas patika/nepatika, kā arī esmu atvērts ierosinājumiem par D/T atbilstību vai neatbilstību u.t.t.