„Mēs visi ilgojamies pēc pirmatnējā, savvaļīgā, bet, lai kurp mēs dotos, ēna, kas teciņiem soļo iepakaļ, balstās uz četrām kājām.” / Klarisa Pinkola Estesa, Ph.D. grāmata „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem.”
Mazliet padziļinātākas zināšanas par vilkiem (un ne tikai) ieguvu, izlasot šo Klarisas Pinkolas Esteras grāmatu, kopš tā laika uz vilkiem raugos ar dziļu godbijību un cieņu.
Šai vilku barotavai uzdūrāmies pavisam nejauši (purva ekspedīcijas un jūras ērgļu pētīšanas laikā – ja paveiksies, tad netālu no barotavas redzēsi arī tos!). Lai arī nostāstus par barotavu bijām dzirdējuši, īsto vietu iepriekš tomēr sazīmējuši nebijām. Pirmajā mirklī, to ieraugot, apkārtne šķita kā kapsēta, ar virszemē mētājošamies apskrubinātiem dzīvnieku kauliem, galvaskausiem un ādām. Brīžam pār ķermeni pārskrēja vieglas tirpas, bet, neskatoties uz to, nekādas bailes neviens no mums neizjuta. Pēc vietējā mednieka vārdiem, ko satikām pirms pārgājiena,- šajā apkārtnē vilki cilvēkus nekad neaiztiek, jo tie ir pietiekami labi paēduši, bet... savus secinājumus labāk izdarīt katram pašam!
Pirmais jautājums, kas man radās, bija – „kāpēc TĀ, viss tik nesolīdi izmētāts!?” Bet atbilde nav tālu jāmeklē – citādi vilks nemaz netuvotos! Šajā vietā barotava atrodas jau vismaz gadus desmit, un to „ierīkojuši” mednieki, kas te atstāj medījuma paliekas vilkiem par ēsmu. Par barotavu šeit tiek uzskatīts Abaines upes grāvis, kā arī tiešais tilta un torņa tuvums. Ilgāku laiku uzkavējoties tornī, pastāv varbūtība, ka varēsi novērot ne vien vilkus (vari mēģināt likt lietā savu vilku piegaudošanas mākslu) un jūras ērgļus, kas būs devušies šurp mieloties, bet arī citus meža zvērus un putnus. Nostāsti vēsta, ka šajā vietā mēdz ieklīst arī lāči un citi reti sastopamie meža iemītnieki, un ne par velti šis tiek uzskatīts par Latvijas nomaļāko nostūri! Esi uzmanīgs vērojot, lai pats nekļūtu par medījumu!
Vilks nesātīgi nogalina divu iemeslu dēļ, un abos šajos gadījumos vilkam kaut kas kaiš. Vilks var nogalēt, ja slimo ar trakumsērgu vai arī viņa organisms ir ļoti novārdzināts pēc ilgstoša badošanās perioda. Viņiem bads uzglūn ziemā, kad sniega kupenas kļūst neizbrienamas un medījums – nesasniedzams. Brieži un aļņi darbojas kā sniega tīrītāji, tāpēc dziļā sniegā vilki iet pa viņu pēdām, tādējādi bieži vien nokļūstot līdz pat medījumam. Ēdienkarte vilkiem ir samērā plaša: brieži, aļņi, stirnas, mežacūkas, zaķi u.c., bet šajā vietā tie galvenokārt ir bebri (daba mīl līdzsvaru). Vilkiem bads parasti beidzas pavasarī, kad sākas sniega kušana, tad izbadējies bars var ļauties nogalināšanas neprātam. Šādos apstākļos vilki neapēd lielāko daļu medījuma un arī necenšas to aprakt, viņi to vienkārši pamet. Viņi nogalina vairāk, nekā spētu apēst, vairāk, nekā viņiem vajadzīgs.
Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kur vilku medības ir atļautas. Medību paņēmieni ir dažādi – dzinēju medības, vilku piegaudošana, medības ar karodziņiem, kā arī gaidīšana vilku barotavas tuvumā. Tiesa, Latvijā vilku piegaudotāju ir visai maz, tamdēļ par sekmīgāko un vieglāko vilku medību veidu ir atzītas tieši medības ar karodziņiem.
Pēdu dzinējam ir jāstaigā viegliem soļiem, lai viņš spētu nedzirdami virzīties pa mežu. Un viņam ir jānovēro viss apkārt notiekošais, pašam paliekot neredzamam. Tieši tā arī vilks modri seko katram, kurš ienāk viņa teritorijā, tā viņš ievāc informāciju. Viņš parādās un izgaist kā dūmi, un tad atkal parādās no jauna!
Vilki prot soļot ļoti klusu, viņu gaita ir ļoti līgana. Vispirms vilks atkāpjas un seko pa pēdām radībai, kas piesaistījusi viņa uzmanību. Tad gluži negaidot viņš iznāk tai priekšpusē un zeltainu aci vēro no koka paēnas. Pēkšņi vilks pagriežas un izgaist no redzesloka, spalvaino asti nozibinot. Viņš jož pa apkārtceļu, lai atkal parādītos aiz svešinieka muguras. Lūk, tā ir pēdu dzīšana!
Vilki ir uzticīgas radības. Ikviens, kuram nācies vērot vilkus, zina, cik stipras saites vieno šos dzīvniekus. Pāru attiecības gandrīz vienmēr veidojas uz mūžu. Par spīti sadursmēm un nevienprātībai, kas reizēm uzplaiksnī barā, šī stiprā saikne palīdz vilkiem pārciest skarbās ziemas, sagaidīt pavasara ziedoni, veikt garus pārgājienus, izauklēt mazuļus, cienīgi sastapt vecus ienaidniekus, dziedāt un diet savējo pulkā. Vilki, atšķirībā no cilvēkiem, nedomā, ka dzīves kāpumi un kritumi, enerģijas, spēka, barības un attīstības uzplūdi un atplūdi nāk kā pārsteigums vai pelnīts sods. Viņuprāt, ceļa posmi augšup un lejup ir dabiska dzīves sastāvdaļa, tāpēc viņi tos mēro slaidā solī, viegli un līgani. Instinktīvajai iedabai piemīt brīnumaina spēja pārdzīvot gan likteņa veltes, gan nelabvēlīgās rīcības sekas, saglabājot saikni ar sevi un citiem.
Vilku dzīves noteikumi:
- Ēst.
- Atpūsties.
- Starplaikos klejot.
- Glabāt uzticību.
- Mīlēt bērnus.
- Gaudot mēness gaismā.
- Spicēt ausis.
- Ņemties ar kauliem.
- Mīlēties.
- Bieži rūkt.
Cilvēki no vilkiem var daudz ko mācīties!
VEIKSMI MEDĪBĀS!