Lai gan slēpņa nosaukums un izvietojums ir saistīts ar ūdenstorni, kopumā tas ir veltīts arī Dobeles dzelzsceļa stacijai. Jo būvētas abas celtnes vienā laikā un ūdenstornis bijis domāts tieši stacijas vajadzībām - tvaika lokomotīvju ūdens papildināšanai.
Apraksts, ko atradu:
19.gadsimtā tika izbūvēta dzelzceļa līnija posmā Jelgava - Mažeiķi - Liepāja, kas tieši neskāra Dobeli, tomēr kopumā veicināja saimniecisko rosību arī šeit.
Kopš 1927.gada 15.augusta, pēc Glūdas - Liepājas dzelzceļa līnijas atklāšanas, vilcieni piestāja arī Dobelē. Dobelei bija nodrošināta tieša dzelzceļa satiksme ar Liepāju, Jelgavu un Rīgu. Radās nepieciešamība būvēt arī Dobeles stacijas ēku.
Ēkas celtniecības darbi tika veikti no 1927. līdz 1929.gadam. Ēku cēla pēc Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Pētera Federa projekta - tā bija vienstāva mūra ēka ar jumtā iebūvētu mansarda stāvu. Tajā pašā laikā cēla arī ūdenstorni un sūkņu māju lokomotīvju ūdensapgādes vajadzībām. Gan stacijas ēka, gan ūdenstornis saglabājušies vēl šodien.
1990.gada 14.jūnijā pie Dobeles stacijas ēkas, pieminot simtiem cilvēku, kam no šīs vietas sākās moku un ciešanu pilnais ceļš uz Sibīriju, tika atklāta plāksne ar uzrakstu "Tā sāpe ir mūžīga. 1941. - 1949. Dobeles un apkārtnes izvestajiem". Kopš plāksnes atklāšanas, piemiņas dienās te arvien pulcējās dobelnieki, lai kopīgi atcerētos represijās cietušos un bojāgājušos, līdz 2005.gadā līdzās dzelzceļa stacijai tika atklāts Komunistiskā genocīda upuru piemiņas ansamblis, kas nu daudz zīmīgāk un redzamāk atgādina par nežēlīgajām represijām Latvijas vēsturē.
Dobeles dzelzceļa stacija un netālu esošais ūdenstornis ir vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi.