Slēpnis ir ļoti publiskā vietā, neatrodas teritorijā. Rakstāmais nav iekšā!! Lūdzu, atstājiet TIEŠi tur, kur atradāt!!!
Very public place. Not in the teritory. Please leave in the SAME place you found it!!
To sāka būvēt 1820. gadā, pēc Rīgas tirgotāju Pāvela Gračova (Павел Грачев), Mihaila Berdova (Михаил Бердов) un Miheja Popjaģina (Михей Попадьин) ierosmes un par viņu līdzekļiem (godinot mecenātus, tika uzgleznota ikona ar svēto erceņģeli Mihailu, svēto mocekli Pāvilu un pravieti Miheju, kura arī šobrīd atrodas baznīcas kreisajā spārnā). Nosaukta svētā kņaza Aleksandra Ņevska vārdā (kr. во имя Святого Благоверного Великого Князя Александра Невского).
1845. gadā otrajā stāvā izveidoja piebūvi (kr. придел Сретения Господня) kristību un svētdienas skolas vajadzībām. 1863. gadā uzbūvēts atsevišķs mūra zvanu tornis (smagākais zvans svēra 2 tonnas, taču, sākoties 1. Pasaules karam, zvanus evakuēja un tā tie arī pazuda). 1995. gadā ēka tika vainagota ar jauniem apzeltītiem krustiem. Kopš 1973. gada dievnamu vada metropolītijas protohierejs Pjotrs Smikovskis (Петр Смыковский).
Klasicisma stilā ieturētās ēkas arhitekts bija Kristiāns Breitkreics (Christian Friedrich Breitkreutz), tās veidolam ir līdzība ar 1794. gadā uzbūvētās Katlakalna baznīcas arhitektūru.
Ēka ir no koka, apmesta un krāsota. Kupolu balsta 12 kolonnas. Tā kā altārim, saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas dievnamu kanoniem, jāatrodas austrumos, Rīgas ielu izvietojums ir tāds, ka ienākot ēkā apmeklētājs ienāk nevis centrālajā jomā, bet kreisajā spārnā. Latvijas PSR laikā ēka tika iereģistrēta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā 19. gadsimta pirmās ceturtdaļas klasicisma paraugs.
