[LV] Bunkurs ir atjaunots otro reizi. Iepriekš to atjaunoja 2009.gadā, bet ar laiku koka baļķi sapuva un bunkuram iebruka viens stūris, lidz ar to tas kļūva apmeklētājiem nedrošs.
Šovasar ar VAS "Latvijas Valsts meži" finansējumu tika sākta bunkura atjaunošana. To izbetonēja, izveidoja vēdināšanas sistēmu un izbūvēja garo eju, kura iepriekš nebija atjaunota.
Bunkura durvis atkal ir atvērtas katru dienu, lai var apskatīt arī bunkura iekārtojumu un iejusties tā laika apstākļos. Iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni.
Tur, mežā, mazā bunkurītī, ko tumšas egļu galotnes sedz,
Tur logā tikai īsu brīdi sauli debesu zilumā redz.
Vīri un dēli tur mīt, par Latviju cīnās un krīt.
Tur, mežā, mazā bunkurīti laiks stundu pa stundiņāi sit.
No rīta tos modina strazdi, kad purvāju mīgla vēl tin,
Tos nebaida čekistu slazdi, ja slepenas tekas tie min.
Pie avota slāpes tie dzēš, visapkārt šalc dzimtenes mežs,
Tur mežā, maza bunkuritī laiks stundu pa stundiņai rīt.
1948. gada rudenī netālu no „Druviņu” un „Priedalšu” mājām tika pabeigts slēgts, labi maskēts bunkurs ar 9x6 m lielu dzīvojamo telpu, kurā atradās aka, plīts, divritenis ar dinamo strāvas ražošanai, dārzeņu glābatavu, tualeti un divam izejām – galveno eju un rezerves lūku. Bunkura kopgarums, ieskaitot ejas, sasniedza 60 m. Bunkura apkārtne bija mīnēta.
Kārļa Kraujas grupa izveidojas pēc Otra pasaules kara 1946. Gadā, kad pēc cīņas ar Padomju armiju Sabiles-Kabiles partizānunodaļa sadalijas grupas. Kraujas grua ziemu pārlaida Liepājas pusē, vēlāk iekļāvas Lietuvas pretestības kustībā, līdz 1947. Gadā atgriezās Latvijā un 1948. Gadā izveidojas par spēcīgāko Zemgales grupu.
Grupa sastāvēja no bijušajiem latviešu leģionāriem, personam, kuras izvairijās no dienesta Padomju armijā vai ideoloģiskas pārliecības dēļ iesaistījās cīņā pret Padomju varu – kopskaitā 27 cilvēkiem, tai skaitā 9 lietuviešiem. Īles nacionālo partizānu grupu vadīja Visvaldis Žanis Brizga ar segvārdu Kārlis Krauja.
Augsnes visrkartu ļoti rūpīgi maske, vietai raksturīgo augāju iestāda atpakaļ un aplaista. Apstādīto eglīšu zemsegas sūnā nedrīkst būt priežu skujas, un otrādī, pie papardes jābūt arī veclapām, kuras nokaltušas.
Priede kalpo par skursteni un ventilatoru. Tiešī zem skursteņa ir podiņu plīts ar cepeškrāsni un ūdens sildītāju galā. Plītij blakus ir grodu aka ar tīru ūdeni.
Kreisajā pusē pie sienas ir velosipēds ar paceltu aizmugures riteni. Pie tā ir dinamo ģenerators ar akumulatoru pie bagāžnieka. Uz balsta staba uzraksts: darbs, kas nevienam nepatik. Lai nodrošinātu apgaismi jāmin pedāļi. 10 minūtes ir neliela sviedrēšanās – pedāļi minas smagi. Nodarbības notur kājas sportiskā formā.
Pie šī paša staba ir plauktiņš ar radiofonu, klausāmies ziņas un mūziku. Pulksten 22:00 ir vakarjuna. Ieņemam miera stāju un nodziedam „Svēts mantojums”.
Virtuvē dežūrē pa divi. Kartupeļus vien jāmizo pāris spaiņu. Jāsaskalda un jāizžāvē malka, tā nedrīkst dūmot. Ēdienu gatavojam tumša, tapat ka vasarā, jo dūmi var radīt aizdomas.
Lietuvieši īsina laiku ar pokera spēli, dažkārt tiem pievienojas mūsu tautības interesenti. Saruna iet vaļā tādā kā vienotā baltu pirmvalodā.
/M.Zihmanis „Nemesīdas gustā”
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt,
Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai
Un saulei liek pār mūsu druvām līt.
Te tēvu tēvi sviedros vagu dzina,
Šī saule pirmā svētījusi mūs,
Lai takas tās, ko pirmais solis mina,
Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.
Nekur virs zemes neapsveiks tik silti
Vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs,
Gar kurām augšup slejas bērzu ciltis
Un liepas šalcot veras debesīs.
Pār visiem svētumiem, ko sirdī nesam,
Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek :
No zemes šīs mēs izauguši esam,
Mums šajā zemē galva jānoliek.
1949. gada 17.marts – liktenīgais rīts. Modra Zihmaņa atmiņas vēsta –
Pamostos no kustības bunkurā, no pieklusinātām valodām. Atgriezušies pieci lietuvieši no garākā pārgājiena pie tuviniekiem. Cita starpā pastāsta, ka nav varējuši šķērsot Jelgavas-Auces šoseju. Vajadzējis gaidīt, kamēr paiet garām liela armijas mašīnu kolonna. Kaut sniegs jau pakusis un ceļš tumšs, tās braukušas bez ugunīm un bijušas netālu no Auces. Pulkstenis rāda trešo nakts stundu. Nomainās sardze. Laižamies miegā.
Pusčetros ieskanas trauksmes zvans. Viens klikšķis – uzmanību!
Četros iedžinkstas divi zvani – paaugstināta kaujas gatavība! Steidzīgi ģērbjamies. Atskan trīs zvani – ložmetēju!
Džonijs atgāž lūkas vāku – tas paliek eņģes vertikāli, izliek zāģi un raida kārtu. Pa paceltās lūkas dēļiem sijājas lodes. Kā kad uz tiem kāds bērtu zirņus. Par izlekšanu no tranšejas nu jau vairs nav ko domāt. Mikus noceļ zāģi, kas traucē izmest granātas. Kad tās eksplodē, ložu krusa nemazinās.
24 partizāniem nācās stāties pretī 760 VDM karavīru lielam pārspēkam. Piecu stundu ilgās un sīvās cīņas rezultātā 15 partizāni krita, bet 9 tika saņemti gūstā. Bunkurā tobrīd neatradās Kārlis Krauja un vēl divi partizāni. Īles nacionālo partizānu vadītājs Kārlis Krauja krita cīņa ar čekas karavīriem 1950.gada 24. Februārī Saldū Striķu ielā 33/35.
Bunkurā kritušo kaujinieku mirstīgas atliekas 1992. Gadā apbedītas Dobeles Virkus kapos. Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.
[EN] Bunker was built by united Latvian-Lithuanian partisans group, they were fighting Soviet union authorities. They hide was revealed at 17. March of year1949, when 740 Soviet soldiers were surrounded 24 partisans. 15 were killed, and 9 of them were taken hostage.