Ciemgaļu mežābele šobrīd ir ceturtā dižākā mežābele Latvijā. Tās stumbra apkārtmērs - 3,51m, vainaga projekcija - 130m2 un augstums - 11,5m. Vairākkārt vecajai ābelei ir nolūzuši lielie zari, stumbrā izveidojies 70cm plats dobums.
Pirms 25 gadiem mežābelei nolūza lielais žuburs (stara), kas bija vairāk nekā viena trešdaļa no ābeles vainaga. Pagāja gadi, bet nolūzušais 14m garais zars gulēja plakaniski pie zemes, balstīdamies uz sānu zariem, un joprojām zaļoja: katru gadu tas salapoja un pat ziedēja. Tāpēc vecās ābeles vainaga projekcija ir tik ļoti liela. Izpētot apstākļus, redzams, ka pēc nogāšanās kāda mizas josla palikusi kā savdabīga nabas saite ar veco ābeli. Patlaban tur ir vērojams pieaugums un aprētojuma velvējums. Šā apstākļa dēļ vecā Ciemgaļu mežābele jāuzskaita arī brīnumkoku (savdabīgo) koku grupā.
Diemžēl 2007. gada ziemā atkal nolūza viens lielais žuburs, izraudams lielu robu ābeles vainagā un stumbrā.
Šo mežābeli 1986. gadā atrada sikspārņu pētniece Ināra Buša un koka sugu identificēja Latvijas Universitātes profesors Voldemārs Langenfelds.
Var teikt, ka Latvija ar dižām mežābelēm ir diezgan bagāta! Pēc 2015. gada datiem Latvijas dižākā mežābele ir Pankopu 1.ābele (4,00m, Skrundas novads), otra dižākā ir Dīriņu ābele (3,78, Talsu novads), bet trešā dižākā Pankopu 2.ābele (3,70m, Skrundas novads). Ciemgaļu mežābelei cieši seko Sviestiņu ābele (3,50m, Alūksnes novads).
