Medību parki Krievijā nāca modē ap 1751. gadu, kad par galma oberjegermeistaru iecēla bijušo maršalu Semjonu Nariškinu. Medību ceremonijas greznība pārspēja visu līdz tam Eiropas valstu galmos redzēto, un par Krievijas galma medībam sajūsmināti rakstīja ārvalstu sūtņi un ceļotāji. Toreizējais Valmiermuižas (Wolmarshof) īpašnieks bija Dānijas karaļnama atzara pēctecis, Šlesvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs (1697-1775). Enerģiskais princis nekavējas Pēterburgas galma medību tradīcijas ieviest arī savā Vidzemes ipašumā. Pusversti no pils, uz rietumiem, viņš izveidoja Iršu parku. Tā teritorija musdienās aptvertu 50 hektāru. Ar izturīgu baļķu žogu apjozto platību sadalīja iecirkņos. Neražas vai sliktajos gados mežsargi medībam Iršu parkā vel papildus piegādāja stirnas un briežus, kuru muižas lielajos mežos netrūka. Galveno dārza iemītnieku kontingentu, kā to rāda pats nosaukums, veidoja brieži un stirnas. Atsevišķus iecirkņus iekārtoja ipaši fazānu audzēšanai. Bet 19. gs. beigās parka krāšņuma vairošanai fon Levenšterni iegādajās Belovežas sumbru pāri! 1762. gada martā Krievijas valdnieks Pēteris III par uzticīgu un pašaizliedzīgu kalpošanu valsts interesēm divdesmit gadu garumā uzdāvina princim Valmiermuižu. Frīdrihs šeit uzcēla ne vien jaunu pili, bet uz muižas zemes „ierīkoja lepnu medību zvēru dārzu; rīkojis Krievijas galminiekiem izpriecas.”[..]. Jauniegūtais īpašums kļuva par viņa paša medību rezidenci un vasarnīcu (namu) dižciltīgo viesu uzņemšanai. Medību parka nosaukumi gadsimtu gaitā mainījušies vairākkārt: 18. gadsimta beigās, Bekas prinča laikā, lietots apzīmejums „zvēru dārzs” - Thiergarten. Vēlak, paralēli sāka lietot nosaukumu „Iršu dārzs” - Hirschgarten (no vācu val. staltbrieži Edelhirsch). Vietējie zemnieki to vienkāršoja, latviskojot par Iršu parku un Iršu dārzu. Augstas, ta saucamās dižciltigās medības ilga vairākas dienas. Tajās šāva briežus, stirnas un mežacūkas, bet putnu medībās – fazānus, medņus, dzērves un gulbjus. Pakāpi zemāk pēc nozīmības, stāvēja zaķu, lapsu un vāveru medības, bet ar plesīgo zvēru medīšanu augstdzimtības nenodarbojās, uzskatot tās par muižniekiem necienīgam. Lai nomedīto varētu ar ērtibam baudīt un, lai nenosaltu, rokās turot bisi, lidzi kungiem devās sulaiņi, pavāri un muzikanti! Ar 19 044 desetīnam zemes 19. gadsimta vidū Valmiermuiža bija astotā lielakā muiža Vidzemē. Rocība ļāva muižas teritoriju labiekārtot - parka alejās stāditi koki, visā Iršu dārza platībā sakopa ceļus. Muižas īpašnieki fon Levenšterni (von Loewenstern) algoja īpašu jēgeru, kuram bija jābut lieliskam medniekam un jāpārzina meži. Pikieri (medību suņu drēsetāji) vadīja dzīvnieku izdzīšanu noteiktās šaušanas vietās. Bet, lai medību parkā neiemaldītos svešie un neatļauti slazdus neizliktu apkārtnes zemnieki, tika algots ari dārza sargs – „Iršu sargs”. Svešzemju stādījumiem parkā lidzi sekoja „iršu dārznieks”. Visi iepriekšminētie amati parādījas lidz ar medību parka izveidošanos. Interesanti, ka 1826. gadaā, kad pagasta zemniekiem piešķīra uzvārdus, kā savam amatam atbilstošu toreizējais Iršu parka sargs gribējis saukties par „Hirstinu”. Toreizējais Valmiermuižas mācītajs Jūlijs Valters tādu lepnību neatbalstījis, to latviskojot un reģistrā ierakstot vienkārši „Jānis Irše”. Ar laiku Iršu medību dārzs kļuva par mazu profesionālajiem medniekiem. Lai gan tie vietējie muižnieki, kurus neuzgodināja ar ielūgumu piedalīties medības, nicīgi meloja, ka „[..] Te savu apvītušo mednieka prestižu uzspodrināja viens otrs ķeizara nama carevics, dažkārt jau tā sagrabējis, ka šāva „tik uz vienu pusi”, bet par trāpīšanu gādāja citi, kam tas tika uzdots[..].”, nokļūt izredzēto vidū kāroja visi. Liela apjoma medībam, kas nereti ilga vairākas dienas vai pat nedēļu, fon Levenšterni nolūkoja teritorijas ziņā daudz plašāku medību iecirkni ārpus muižas zemēm - Oliņu Lielajā mežā.
Pēc: Liepnieks L. "Tēvu zemes novadā. Stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni." Valmiera, 1997