Šo vietu es atcerējos no sena bērnības apmeklējuma,tik nebija ne jausmas kur tas atradās. Līdz beidzot ieguvu info.
Šeit ap 19 gadsimtu atradās Incēnu baznīca,kas saukta arī par Sv. Ignata kapelu un Incēnu kapi. Bet slēpnis ir veltīts šeit atrodamajam krustam, kurā ir iegravēti 7 mazi krustiņi.
Tas noticis 1820.gada Lieldienās, kad uz Incēnu baznīcu solījis atbraukt Rīgas mācītājs, lai pasludinātu Vidzemes zemnieku brīvlaišanu. Šajā Lieldienu rītā uz baznīcu posusies arī tuvējo Vieļu māju (iepretim Zvārtes iezim) kalpa sieva ar saviem septiņiem bērniem, un visi aizgājuši. Pēc pusdienas gaidīti atpakaļ mājā, bet nesagaidīti. Māju ļaudis sākušas mākt bažas, jo Amadā bijis pats ledus iešanas laiks, bet Incēnu baznīca – upes viņkrastā. Vīri gājuši uz brasla vietu lūkot, kas noticis. Jā, kur vienmēr piesiets stāvējis bullīts (vienkoča laiva), tās tur vairs nebijis. Arī viņkrastā tā nebijis. Bet ātrā straume pa upi nesa ledus bluķus. Māti un visus bērnus atrada lejāk krūmainā ielīcī pie Zvārtes ieža. Amadas upurus glabāja nākošajā svētdienā turpat Incēnu kapsētiņā pie baznīcas. Izvadīja tas pats mācītājs, kura brīvības vēsti klausīties bija braukusi Vieļu kalpa sieva ar bērniem. Visus apglabāja vienā kapā. Beidzot svētīšanu, mācītājs aicināja sameklēt akmeņkali, kas izkaltu piemiņas krustu, ko viņš pats atkal atbraukšot iesvētīt. Krustu izkala no turpat tuvā Dančupītes šūnakmens. Palielu , platu, kas bija domāts mātei un lielajā krustā iecirsti mazie krustiņi – bērniem. Šis krusts vēl tagad stāv zem liela veca ozola, tikai nedaudz jau apdrupis un apsūbējis. Tāds ir Incēnu Gabrāna stāsts un bez upuru vārdiem. Vieļu kalpu vārdiem un arī traģiskajam notikumam vajadzētu būt ierakstītam Ķempju Baznīcas grāmatā, bet taisni tā it kā neesot arhīvā
Slēpnis ir vidēja izmēra Lock to Lock pusdienu kārba,kas satur blociņu un zīmuli. Auto ieteicams atstāt pirms mežiņa,un tur arī apgriezties.
