1773. gada sepembrī tika pieņemts lēmums par Krievijas impērijas trešā pasta ceļa izveidošanu tagadējās Latvijas teritorijā – no Rīgas uz Daugavpili, tālāk sasaistot to līdz Maskavai (pirmās divas līnijas bija no Rīgas uz Sanktpēterburgu un Rēveli (Tallinu)). Tā rezultātā 1783.gadā tika izveidota arī Ikšķiles pasta stacija pie Ogres upes ietekas Daugavā. Sākotnēji pasts šeit kursēja vienu reizi nedēļā. Vidējais pasta pārvietošanās ātrums bija plānots 7 verstis (aptuveni 10km) stundā. Augusta Johana fon Hāna izstrādātais grafiks paredzēja, ka pasta kurjers katru svētdienu 8 no rīta izbrauc no Rīgas un tās pašas dienas pecpusdienā 18 sasniedz Gostiņus, bet pirmdienas rītā pustrijos ierodas Daugavpilī. Maskavu pēdējais dalībnieks sasniedz ceturtdien 16 pēcpusdienā. Jau 18. un 19.gs mijā pasts te kursēja jau 2 reizes nedēļā. Sākot ar 1834.gada 6.februāri jau 3 reizes nedēļā.
Ikšķiles (Ogres) pasta stacijas iekārtošanai no Rīgas pilsētai piederošās Ikšķiles muižas atdalīja 20 2/16 pūrvietu lielu zemes gabalu, tā centrā izveidoja stacijas ēku kompleksu, pārējo daļu aizņēma ganības zirgiem, pļavas un aramzeme. Pasta staciju būves pēc Krievijas institūciju paraugprojektiem par saviem līdzekļiem cēla Vidzemes bruņniecība. Ēku lielumu un skaitu noteica pasta ceļa nozīme un satiksmes intensitāte. Darbības sākumposmā Ogres pasta stacijas ansambli veidoja četras ar kārniņu jumtiem pārklātas koka celtnes: pie ceļa izvietojās dzīvojamā māja un pasta puišu ērberģis, aizmugurē, iekšējā pagalma malās – satllis ar vāgūzi (zem viena jumta) un klēts. Kompleksu norobežoja koka sēta. 18.gs beigas Krievijas valdība izdeva rīkojumu pasta stacijās celt tikai mūra celtnes. 1798.gada 20.decembra konventā nolēma ar mūra namu nomainīt bēdīgā stāvoklī esošo pasta dzīvojamo ēku. Celtniecību uzsāka nākamā gada rudenī. Jaunajā mājā atradas dienesta telpas, telpas ceļotāju atpūtai un pasta komisāra dzīvoklis. Nākamo mūra ēku – zirgu stalli uzcēla 1803.gadā. Stacijas darbības beigu posmā šeit bja uzceltas 12 ēkas: Pasta dzīvojamā māja, pasta puišu ērberģis, graudu klēts, zirgu stallis, lielais zirgu stallis, lopu stallis ar mantu klēti, ragavu šķūnis un ledus pagrabs, smēde, pirts, siena šķūnis un rija.
Sakarā ar 1861.gada 12.septembrī atklāto Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju 1861.gada 19.decembrī Rīgas guberņas pasta kantoris izdeva pavēli par Ogres pasta stacijas likvidēšanu. Sākumā bija doma pārdot īpašumu vairāksolīšanā, bet tas nerealizējās un 1862.gada februāra landtāga nolēma īpašumu iznomāt. Zeme uz kuras savulaik uzcēla nepieciešamās būves, bija Rīgas īpašums, bet ēkas – Vidzemes bruņniecibas, lai abus īpašumus apvienotu, pilsētas valde 19.gadsimta 60.gadu beigās ēkas atpirka. Saimniecību pārvaldīja Ikšķiles muiža un izvietoja tur vietējo mežniecību. Kādreizējās pasta stacijas ēkas pielāgoja jaunām funkcijām: agrākajā pasta stacijas dzīvojamajā mājā izvietoja mežniecības administrāciju, dažas vairāk bojātās celtnes nojauca, pārējās remontēja un pārbūvēja. Bet praksē izrādījās, ka izvēlētais izmantošanas veids nav ekonomisks: saimniecības nelielā zemju platība neatbilda ēku vērtībai. Tādēļ 1886. gada aprīlī, veicot Ikšķiles muižas zemju pārvērtēšanu, nolēma pievienot pasta stacijas zemēm trīs kaimiņos esošās muižas kvotes saimniecības – “Rutki”, “Slankaiņu Dāvis”, “Slankaiņu Jānis” – un teritorijā izveidot nomājamu lauksaimnieciska rakstura pusmuižu, bet mežniecības vajadzībām nodot zemes gabalu dzelzceļa otrajā pusē un uzcelt tur jaunu ēku.
1895.gada rudenī pusmuižas formalitātes bija nokārtotas. Rīgas pilsētas muižu pārvalde izsludināja konkursu Ogresgrīvas nomnieka vakancei. No divām kanditaturām Rīgas pilsētas valdei Reinholda Mitelhofa kandidatūra likās piemērotāka, un 28. decembrī ar viņu noslēdza nomas līgumu. Reinholds gan gadu vēlak nomira, bet pusmuižu parņēma viņa sieva Cecīlija Mitelhofa. Viņas laikā notika notika aktīva ēku atjaunošana - 1897.gadā uzcēla lopu kūti. 1898.gadā pilnīgi no jauna uzcēla ērberģi kalpu dzīvokļiem. 1899.gada septembrī pabeidza jaunās klēts būvi, bet 1903.gadā uzcēla šķūni graudu glabāšanai.
1910.gada maijā Ogresgrīvas pusmuižas centrā izcēlās ugunsgrēks, kurā nodega galvenā dzīvojamā māja un klēts. Tā kā ēkas bija apdrošinātas Sanktpēterburgas apdrošināšanas biedrības Rīgas filiālē, nomniekam pienācās kompensācija. Taču, lai to saņemtu, nodegušo vietā vajadzēja uzbūvēt jaunas, izmēru un funkciju ziņā iepriekšējām līdzvērtīgas celtnes. Izvērtējot saimniecības vajadzības, nomniece Cecīlija tomēr vēlējās ieviest pārmaiņas: nodegušās klēts drupas nojaukt un tās vietā uzmūrēt ledupagrabu, bet jauno dzīvojamo namu būtiski paplašināt un vienstāvu būves (ar izbūvētu jumta stāvu) vietā celt divstāvu mūra ēku ar mansardu, kurā plānoja izveidot viesnīcu (pansiju). Būves projektu izstrādāt uzticēja arhitektam Edgaram Voldemāram Frīzendorfam (Friesendorff). Jaunajai ēkai daļēji izmantoja iepriekšējās celtnes ārsienu mūrus un pamatus, saglabāja arī vairākus pirmā un jumta stāva šķērssienas. Ēka tika pabeigta jau 1911.gadā. Pēc Cecīlijas nāves 1914.gadā pusmuižā sāka saimniekot Reinholds Gotlībs Luijs Mitelhofs.
Pirmajā pasaules karā Ogre cieta nopietni, jo atradās tiešā frontes līnijas tuvumā. 1915.gada vasaras nogalē vācu armija sasniedza Daugavas pretējo krastu un nostiprinājās. Iedzīvotājiem mājas vajadzēja atstāt, viņi drīkstēja apmesties uz dzīvi ne tuvāk kā trīs verstu attālumā no Daugavas. Pusmuižas ēkas cieta arī militāro operāciju laikā, galvenokārt 1917.gada rudenī. Pansijas mājai šāviņš vienā stūrī izrāva robu, bet lielākos bojājumus nodarīja krievu armijas karavīri – izlauza krāsnis, galvenās kāpnes, logu rāmjus ar aplodām, durvis un grīdas. Strādnieku dzīvojamajai mājai (ērberģim) šāviņš norāva jumtu un izpostīja jumta stāva dzīvojamās telpas. Līdzīgi kā lielajai mājai, arī te visas koka daļas bija izlauztas. Ļoti cietušas arī saimniecības ēkas – klētij atlikušas vien mūra sienas un caurumots jumts, bet labības šķūnim saglabājušās tikai mūra sienas. Arī pārējām celtnēm sienas bija šāviņu bojātas un iekštelpas izdemolētas.
No 1918.gada martam līdz 1923.gada decembrim (ar tiesas lēmumu izlikts) muižu iznomāja Reinholds Mitelhofs. 1919./1920. un 1920./1921. gadu ziemā muižas pansijas mājā atradās arī Ogresgrīvas I pakāpes pamatskola. No 1924.gada 5.marta par muižas nomnieku kļuva Ernests Bērziņš. Jau tā paša gada rudenī no pusmuižas atdalījās galvenā dzīvojamā (pansijas) māja. To iznomāja Latvijas tuberklozes apkarošanas biedrība bērnu sanatorijas izveidei. Pārējās ēkas un zemi izmantoja lauksaimniecības vajadzībām. Pamazām tika atjaunotas saimniecības ēkas. 1924.gadā atjaunoja strādnieku dzīvojamo ēku (ērberģi). 1925.gadā atjaunoja lopu kūti un meliorēja Mālkalnes pļavas, nedaudz vēlāk arī klēti ar pagrabu zem tās un lielo mūra labības šķūni. 1929. gadā atjaunoja zirgu stalli – no vecās ēkas bija saglabājušies tikai krietni pabojāti ārsienu mūri. Tos atstāja vien nojaucot un pārmūrējot augšējo daļu un izlaužot nepieciesamās durvju un logu ailes. Vienā ēkas galā turēja zirgus, otrā cūkas, bet centrā bija lopu barības virtuve un noliktava.
1934. gadā agrāra reforma skāra arī Ikšķiles Ogresgrīvas pusmuižu. Dalīšana ilga gandrīz gadu – vairākus gruntsgabalus ieguva Ogres pašvaldība, bet lielākā daļa nonāca privātpersonu īpašumā. Pusmuišas centru piešķīra iznomātājiem – Ernestam Bērziņam un Tuberklozes apkarošanas biedrībai.
Šodien no kādreizējās pusmuižas ēku ansambļa saglabājusies ir gandrīz līdz nepazīšanai pārbūvētā pansija un divas saimniecības ēkas blakus gruntsgabalā – kādreizējā pusmuižas lopu kūts un paralēli šosejai novietotais agrākais muižas zirgu stallis.
Uzdevums - apmeklēt palikušās ēkas un ieskatīties “logos”.
A – Kaktusu skaits reiz divi
B – Rūpnieku iela 14. Uz jumta esošo trepju pakāpienu skaits mīnus septiņi.
C – Strēlnieku prospekts 2 – redzamo logu skaits šai ēkai, apaļo neskaiti
D – Adrese no loga - Turkalnes iela 1D
E – Cik augu saišķi žāvējas virs kaķa (knaģu skaits) 1E
F – Cik staru logā attēlotā staba austošajā “saulītē” (pilno staru neskaiti)
N 56 48.ABC
E 24 35.DEF
