Manteļskursteņi, saukti arī par apvalkdūmeņiem, ir viena no senākajām dūmvadu un reizē arī telpas apsildes sistēmām, kas pastāvēja jau kopš agrīnajiem viduslaikiem un bija ļoti izplatīta pavarda izbūve dzīvojamajās ēkās līdz pat XIX gadsimta vidum. Bija laiks, kad tos nežēlīgi plēsa un jauca ārā. Izcelsme šādam skurstenim meklējama viduslaikos, kad pilsētām attīstoties, vairākstāvu namos virs pavarda aizsardzībai pret uguni un dzirkstelēm sāka izmantot konusveida uzjumteņus. Tie dūmus savāca vienuviet un vadīja uz lūku jumtā. Manteļskursteņi Latvijā parādījās no Ziemeļvācijas, kur tie bij a visai plaši izmantoti. Latvijā manteļskursteņi vairāk izplatīti Kurzemē un Zemgalē. Vidzemē mazāk, tur tie ir citādi un tos sauc par rovjiem. Tā kā apsildes podiņu krāsnis pilsētās dzīvojamās mājās parādījās salīdzinoši visai vēlu – tikai 15. gadsimta beigās, vairākstāvu lielākajās dzīvojamās ēkās citu apkures objektu nebija, kā vienīgi tikai manteļskurstenis un hipokausts (siltā gaisa apsildes sistēma). Nelielajās mājās izmantoja pavardus. Apvalkdūmeņos uz āķiem iekāra gaļu, pēc tam dūmeni piesedza. Tā dūmoja gaļu.
Šeit savulaik bija pamatīga māja, tagad no ēkas palicis tikai skurstenis, apkārtne noplukusi un nekas vairs neliecina par kādreizējo godību.
Esiet uzmanīgi pētot apkārtni.