Leģenda vēsta, ka pa šo ceļu kādreiz braukuši lieli ļaudis. Tas galu galā bijis lielceļš, kas ved uz Cēsīm. Reiz šī ceļa putekļus griezuši arī paša Zviedrijas karaļa karietes riteņi. Gleznainie pakalni un neticami skaistā ainava likusi karalim karieti apturēt, lai vēl dažus mirkļus ilgāk varētu baudīt skaistumu šajā pasaules stūrītī. Karalis te sajuties tik laimīgs un apgarots, ka nolēmis šai vietā iestādīt priedi. Un to darījis kā jau parasts – ar saknēm uz augšu. Kā gan citādi šis notikums spētu iegult ļaužu atmiņā no paaudzes paaudzē!