Bebri ir grauzēju kārtas bebru dzimtas vienīgā mūsu laikos dzīvojošā ģints. Pasaulē ir divas bebru sugas — Eirāzijas bebrs un Kanādas bebrs. Agrāk Eiropas bebri bija ļoti izplatīti dzīvnieki Eirāzijā, tomēr 19. gadsimtā tie tika gandrīz pilnībā izmedīti kažokādas, kā arī tauku un smaržas dziedzeru sekrēta dēļ. 1900. gadā pasaulē vairs bija palikuši vien aptuveni 1200 bebru. 20. gadsimtā tos no jauna centās ieviest un pieradināt agrīnajās dzīvesvietās, tagad tie ir sastopami galvenokārt Ziemeļeiropā un bijušās Padomju Savienības teritorijās, bet dažās Dienvideiropas valstīs Eirāzijas bebri ir joprojām izmirusi suga. Visizplatītākie Eirāzijas bebri ir Igaunijas un Latvijas teritorijā, kur tie ir kļuvuši par vienām no biežāk sastopamajām savvaļas zīdītāju sugām un tos ir atļauts arī medīt. Latvijā dzīvo 80 000 jeb aptuveni 13% no visiem pasaulē sastopamajiem šīs sugas dzīvniekiem.
Bebri ir ļoti labi būvētāji. Ar priekšzobiem viņš kā ar cirvi nocērt zarus, no kuriem viņš būvē aizsprostus un ceļ mājokļus uz upītēm vai strautiem. Dzīves lielāko daļu bebrs pavada ūdens tuvumā un ūdenī. Bebrs ir labs peldētājs un uz vairākām minūtēm spēj ienirt. Barojas ar ūdensaugiem un krastmalas krūmu un koku mizu. Uz mazākām upēm būvē aizsprostus, uzpludinot virs tā dīķus. Tas veicina gruntsūdens līmeņa celšanos un var izraisīt apkārtējās teritorijas pārpurvošanos, būtiski izmainot teritorijas biotopa raksturu. Ja bebru populācija stipri palielinās, tā var apgrūtināt cilvēka saimniecisko darbību, sevišķi lauksaimniecībā un hidroloģijā, zivjsaimniecībā.
Bebri ir augēdāji. Barība mainās atkarībā no gadalaika. Rudenī un ziemā ēd kokus, kam mīkstāka koksne, piemēram, apses un vītolus. Rudenī bebrs cītīgi grauž apses, kārklus un bērzus, gatavojot barības rezerves ziemai. Bebri dzīvo no zariem un dubļiem celtā mājoklī, kur iekšpusē virs ūdens līmeņa ir sausa telpa.