PIECI KAĶI
/Alberts Kronenbergs/
Nav pagājis vēl Jaunais gads,
Bet kaķiem mājās malkas bads.
Tie visi pieci dreb un trīc
Pie aukstas, pussagrautas plīts,
Un spriež, ka nebūtu par sliktu,
Ja reiz pie siltām telpām tiktu.
Te rau! it bikli pabāž galvu
Vecs peļu tēvs ar sirmu spalvu
Un saka: «Ak jūs, nesaprašas!
Kā jums var līdzēt runas plašas?
Tik tiešām, ka man sirmi mati,
Tā malka nenāks mājās pati:
Jums tā gan veidā šādā tādā
No meža šurpu jāpārgādā.»
Ja tā, tad nav ko laiku tērēt,
Sāk kaķi ceļa maizes «smērēt»,
Jo ziniet—kaķis maizi pliku
Vis nemēdz ēst ar labpatiku.
Tie cilā savas sviesta cibas.
Un pat pie visulabās gribas
Mums grūti aptuveni spriest,
Cik pagrabam tad nācās cieši
Kas pazīst kaķus, tas gan zinās,
Kā tie, kad jāiet laukā, tinas.
Tie savelk mugurā un kājās
It visu, ko var atrast mājās.
No rīta kaķi uzņem ežu,
Un gājiens aizvirzās uz mežu.
Tur, grozīdamies līku loku,
Sāk meklēt noderīgu koku,
Bet vai tad tādiem vīriem ar'
Kāds koks pa prātam izaugt var?
Tas viens par īsu, cits par garu,
Un atkal tikai trīs to zaru;
Tas atkal drusku tā kā līks,
Bet, kas bez vainas,—pārāk sīks,
Tā paiet īsais ziemas rīts —
Vēl malkas koks nav izraudzīts.
Tik tad, kad pēcpusdiena klāt,
Tie sāk ap īsto koku stāt.
Bet kokā vāverīte brēc:
«Tas tiešām ir kas nedzirdēts!
Nu sāk pēc varas darbiem ost,
Šie grib man māju postīt nost,
Par to jums var tik plāni klāties,
Ka vajadzēs vēl apraudāties.»
Uz to tai kaķi atteic: «Mums
Te noticis mazs misējums.
Tad vairāk nesaka ne nieka,
Tik paklanās pret namsaimnieci
Un citu koku meklēt dodas,
Bet tas tik lēti neatrodas.
Te melnais runcis saka citiem:
«Jau pulkstens pāri divpadsmitiem,
Nu vajadzētu kaut ko kost,
Jo dažs jau krīt no kājām nost.
Vai kāds pret to?» It visi klusē.
Kurš stāvēs neēduša pusē?
Kad ēd, tad nava lielu juku,
Ņem katrs krietnu maizes ņuku,
Plāj virsū gaļu, reņģes zaļās
Un sagriež vienlīdzīgās daļās,
Bet šķidro putru, peles sīkas
Var ēst, cik kuram katram tīkas.
Bet, kad tie paēd tā, kā nākas,
Jau atkal kavēšanās sākas.
Jo viens tāds pavecāks ar bārdu
Grib teikt pie reizes kādu vārdu:
«Ja tāda saticība valdīs
Pie mums i tad, kad malku skaldīs,
Mēs iesoļosim dzīvē jaunā
Un nepaliksim salā, kaunā.»
Un, kad jau reiz pie vārda ticis.
Viņš stāsta tālāk neapnicis,
Cik viegli tikt uz zaļa zara,
Ja mazāk runā, vairāk dara.
Tad visi spiež cits citam roku
Un lemj, ka ņems kaut kuru koku;
Vai tas ir tievs vai garš, vai īss,
Par to nemaz vairs nespriedīs,
Bet, ja kāds kādu vārdu sacīs,
Tad citi šķaudīs viņam acīs.
Oi, cik gari. Turpinājums čekerī.
