Latvijas purvos un mežos mājo daudz dzīvu radību, tikai jāprot tās pamanīt. Ejot dabā, atcerēsimies, ka jebkurš savvaļas iemītnieks – arī kukaiņi un čūskas – ir dabai nozīmīgs. Dzīvniekus un putnus nevajag aiztikt vai citādi traucēt, īpaši laikā, kad tiem ir mazuļi. Daudz par dzīvās radības gaitām un uzvedību varam uzzināt, ja novērojam to atstātās pēdas – ne tikai pēdu nospiedumus, bet arī ekskrementus, nobrāzumus uz kokiem, barības paliekas… lielo dzīvnieku uzbrukumi cilvēkiem Latvijā notiek ļoti reti. Tāpēc no tiem nevajag baidīties, tikai piesargāties un atcerēties svarīgākos uzvedības noteikumus.
Zalktis ir dzīves gudrības simbols! Senči tieši zalkti uzlūko par svētu un sargājamu! Senatnē tic, ka zalktis ir mājas pavarda sargātājs. Tas palīdz pilnveidot garīgo pasauli, sakārtot zemapziņu un aizdzīt negatīvas domas. Pati čūska ir sens dzīvības enerģijas un atjaunotnes simbols. Pavasarī čūska smeļas enerģiju no saules, atdzīvojas un sprigani pavada vasaru, rudenī meklē ziemas mājvietu, bet pavasarī viss atkārtojas no jauna. Vecais izzūd, jaunais atnāk, turklāt augstākā kvalitātē, pilnīgākās zināšanās, pilnīgākā viedumā. Arī odze pati cilvēkam neuzbrūk, tā iekož, ja uzkāpj virsū vai pieskaras. Taču viņa nevar izkost ne caur džinsiem, ne citām biksēm, tāpēc svarīgi ir piemēroti apģērbties. Turklāt jāatceras, ka visas čūskas ir kurlas, bet ar savu ķermeni tās ļoti labi uztver zemes vibrācijas. Jo skaļāk mežā soļosiet, jo mazākas cerības sastapt čūskas!
Vaicā lapsa uz vilciņa,
Kur, vilciņ, tauri ņēmi:
Ik vakara gavilēji
Smalkā priežu siliņā.
Vilks ir plaši pazīstams garīgās mitoloģijas simbols daudzās pasaules kultūrās – pateicoties savai plašajai izplatībai pa visu Ziemeļamerikas, Eiropas un Āzijas teritoriju. Mūsdienu suņi ir Āzijas vilku pēcteči, tāda veidā cilvēka un vilka mijiedarbība ir vismaz 40000 gadus ilga.Vilki, pēc savas dabas plēsoņas, bija tieši konkurenti ar senajiem cilvēkiem barības iegādē. Tajos laikos tie simbolizēja cietsirdību, viltību un pat ļaunumu, tomēr tai pašā laikā, dēļ savas mākas apvienoties organizētos baros, tie simbolizēja arī uzticību, drosmi un uzvaru. Vilku īpašība medīt rītausmā un mijkrēslī, kā arī sazināties savā starpā ar gaudošanu, cilvēki bieži saistīja ar vilku piederību ēnu pasaulei un ļauniem gariem. Vilki bija tumsas un nakts baiļu simbols. Vilku raksturam ir vairākas šķautnes – viņi ir agresīvi un mierīgi, uzticīgi un neatkarīgi. Ir diezgan daudz un dažādi mitoloģiskie vēstījumi, saistībā ar vilkiem.
Daudzas indiāņu ciltis uzskata vilku par intelekta un vadības simbolu. Dažām senajām ciltīm vilks bija saistīts ar Sīriusu – rīta zvaigzni. Romieši pielūdza vilku, jo leģendā par Romas dibinātājiem Remu un Romulu, pēc tam, kad viņi tika pamesti mežā, tos atrada un pabaroja tieši vilcene. Vilks bija svēts dzīvnieks arī romiešu kara dievam Marsam. Ieraudzīt vilku pirms kaujas skaitījās uzvaras pazīme.
Vienā no ķeltu mītiem vilks apēd sauli. Norvēģu mītos tiek stāstīts par gigantisko un šausmīgo vilku Fenriru – haosa simbolu – kurš ir galvenais iesaistītais vikingu Dievu Mājas iznīcināšanā. Ķīniešu mītos vilks tiek attēlots kā nežēlīgs plēsoņa un ir izvirtības simbols. Agrīnā kristietībā baznīca attēloja Jēzu Kristu kā labo ganu, kas aizsargā savas avis no plēsoņām, tā netīši padarot vilku par sātana simbolu. Vilki var klusu lavīties pa cilvēku pēdām, jo ir ziņkārīgi, bet uzbrukt tie neuzdrošināsies.
Veiksmi un izturību!