Dzīve aiziet, bet aiz sevis tā atstāj pēdas. Tās ir atmiņas. Citas , kaut gan paskrējuši neskaitāmi gadi , ir tik spilgtas it kā tas būtu noticis šodien, citas jau kļuvušas pavisam blāvas un paslēpušās vairs tikai attāla prāta nostūrī.
Slēpnis ir PET sagatave . kas satur logbooku un zīmuli.
Šīs būs Arņa Hermaņa atmiņas. Viņa atmiņas par attālo 1947. gadu par piemiņas vietu, kas atrodas netālu no Čumalu ezera, par tajā apglabātajiem cilvēkiem un par to kā risinājušies notikumi.
Atmiņas....
Tas notika 1947.gadā ap pus jūniju Man bija 15 gadi.Šajā dienā biju pieteikts pie ārsta, tāpēc man bija jadodas uz Talsiem. Dzīvoju 10.km attālumā, netālu pie tagadējā'' Wika wood'' gatera Lībagu pagastā.Tajā laikā šī apkārtne izskatījās pavisam citādi.Tur nebija šosejas, bet esošais ceļš bija slēgts.Vienīgais tāds īsts ceļš bija uz Sukturiem.Tāpēc ceļš uz Talsiem parasti bija veicams pa mežā iestaigātu taku, kas dažbrīd izgāja arī uz līkumoto ceļu. Tai rītā no mājām izgāju ļoti agri, jo pulksten 8 . bija jau jābūt pie ārsta. Devos pa šo taku , dzirdēju trokšņus.Izejot no meža satiku Izsiķu māju saimnieci, kas ganīja govis.Pulkstenis varēja būt nedaudz pēc pieciem no rīta . Viņa man teica ,, dēliņ , neej tur ,,. Tomēr es nolēmu turpināt savu ceļu. Ejot tālāk dzirdēju , ka aiz kalna šauj, dzirdēju raudošas bērnu un sieviešu balsis. Nolēmu , ka jaturpina ceļš ejot pa grāvi. Redzu uz ceļa stāv 3 lielas mašīnas '' Studbecker''. Dzirdēju suņus , bet vēl joprojām nevienas vīriešu balsis. Lai varētu doties tālāk man bija nepieciešams šķērsot ceļu. Skrēju pāri, tomēr čekisti mani pamanīja, varēja dzirdēt, ka kāds aiz muguras kaut ko krieviski saka. Aiz muguras dzirdēju šāvienus, bet nepievērsu tiem uzmanību, jo tādi bija dzirdami arī pirms tam. Par laimi suņus man pakaļ nelaida. Kas zin, kā tas viss tad būtu beidzies. Sāku skriet. Pēc laika sāka sāpēt kāja , apskatījos uz savām baltajām tenisčībiņām viena no tām bija asiņaina. Sašauts bija netālu no potītes , par laimi nebija trāpīts kaulā . Nekā man līdzi nebija, tikai kabatlakats, ar to arī apsēju ievainojumu. Tā arī aizgāju līdz Talsiem. Tur biju neilgi pēc sešiem no rīta . Slimnīcā teicu, ka mani sašāvuši mežabrāļi. Apgalvoju , ka nezinu , kas mežā īsti noticis. Biju sarunājis šajā dienā tikties ar paziņu , izstāstiju kas un kā noticis.Devāmies apskatīt to vietu, kur tiku sašauts.Viss bija tukšs un kluss. Domājām iet tālāk vai nē. Gājām slēpdamies , tad ieraudzījām tranšeju ar nošautajiem . Pa virsu apmests ar zemi , bet ārā redzama bērna rociņa līdz elkonim un sieviešu svārku stūris, asinīs. Abi vienojamies nevienam par šo notikumu neko neteikt. Mans brālis bija partizāns, ja kāds uzzinātu ģimenei draudētu nepatikšanas. Aizejot mājās , protams , māte, tēvs prasīja kas noticis ar kāju. Teicu , ka pie meža notikusi šaušana un tiku ievainots.Vēlāk , kad sāka būvēt ceļu visu nolīdzināja. Atrada arī šos kapus. Nošauti bija ģimenes locekļi , bet ne no Talsu apriņķa Sveši , vēlāk uzzinājām, ka šie cilvēki nākuši no Tukuma rajona , Engures. Izvesti no mājām. Apkārtējie neko nezināja , ne kur aizvesti, ne kas ar šiem cilvēkiem noticis . Iespējams , ka arī iepriekš šajā vietā bija rīkota šaušana.Tuvējo māju saimniece bija redzējusi, ka atvesti karavīri, kuri izrakuši bedri. Vēlāk šīs aizdomas apstiprinājās. Bet ar to šīs atmiņas nebeidzas. Hermaņa kungs prot pastāstīt arī par šīs vietas tālāko likteni. Pēc gadiem tika izlemts , ka Talsos nepieciešams veidot varoņu kapus. Atnāca oficiāla pavēste no Rīgas vai Maskavas, to precīzi neatceros.Tad tika izrakta daļa no cilvēkiem, kuri tika nogalināti 1947.gadā un salikti zārkos, tālāk tos uzdeva par kritušajiem varoņiem un pārapbedīja pretī soda priedei. Tiem tika uzlikti sveši vārdi no saraksta. 90. gados pie Čumalītes šī vieta tikasakopta. Tika pārabedīti nošautie cilvēki , kas vēl bija šeit. Nav pat īsti zināms cik viņu kopā bijis. Viņiem par piemiņu uzlikts krusts un piemineklis.