Kā cilvēkiem ir mājas, tā lapsām ir alas, un putniem apakš zilās debess ir arī ligzdas... Konkrēti šis vārnu pērklis tika uziets, brienot pa Aboras upes veco gultni tās krastu un tecējuma izpētes pārgājienā, kam pamatā bija ļoti svarīga misija. Veidojums šķiet simpātisks, mazliet atgādina bērzā uzsviestu Līgo nakts vainadziņu, bet vēl interesantāks šķiet fakts, ka šī vieta ir applūstoša, un palu laikos ūdens līmenis paceļas teju pusotru metru no zemes, ko arī var redzēt pēc koku stumbru rūsganās krāsas. Gara acīm redzu sevi laivā, līkločiem airējot starp cieši saaugušiem kokiem, un kas zina, varbūt šai ainai būs lemts tapt īstai...
Līdzīgi kā daudzi putni pamet savus mitekļus, arī vecajos ceļos pēdu kļūst mazāk un mazāk, sāk augt zāle, krūmi un visbeidzot koki. Kā savulaik sacījis Jānis Lejiņš – sākumā cilvēkbērni vēl atceras kopā ar tēviem ietos ceļus, mazbērni dzird vien stāstus par tiem, bet mazmazbērniem šie stāsti kļūst vien par vārdiem, jo viņi redz tikai mežu. Bet vēl nākamās paaudzes pat šos vārdus vairs nesaprot, jo arī vārdiem vajag ceļus cilvēku sirdīs un prātos...
Ir pagājis laiks, un tas uzsedzis šai vietai aizmirstības plīvuru. Jau pārsimts gadus atpakaļ ļaudis ir pametuši šīs upes krastus, un viņu atpūtas vietās vējš šūpo zaļu zāli... Un šis stāsts ir ne tik daudz par pērkļiem, cik par vietām, kuras pazudušas laikmeta grožos... Vai sajūti, cik daudz pēdas ir skārušas šo zemi, un, kā savas basās kājas upē mērcējuši mazie Aboriešu bērni? :)