Andrejs Upīts dzimis 1877. gada 4. decembrī Skrīveru Kalniņos rentnieka ģimenē. Šajā apvidū paiet viņa bērnība. Te mērots ceļš uz Skrīveru pagastskolu.
Andrejs Upīts strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks. Periodikā parādās viņa stāsti un dzejoļi, iznāk pirmās grāmatas. Jaunā rakstnieka un kritiķa vārds kļūst pazīstams plašai sabiedrībai. Īpaši populārs kļūst romāns “Jauni avoti” (1909).
No 1908. līdz 1915. gadam rakstnieks dzīvo Skrīveros, savā mājā un ar īpašu aizrautību iekopj dārzu ap māju.
Pēc Pirmā pasaules kara, atgriezusies no bēgļu gaitām, Upīšu ģimene ierauga postažu: māja sagrauta, plašā bibliotēka zudusi, koki izcirsti. 1921. gadā uz veciem pamatiem tiek uzcelta jauna ēka, bet dārzs iekopts vēl plašāks. Līdz 1940. gadam rakstnieks te pavada vasaras, saraksta vēsturisko traģēdiju “Mirabo”, virkni komēdiju, daudz tulko. 1940. gadā viņš kļūst par Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāju un žurnāla “Karogs” atbildīgo redaktoru.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Andrejs Upīts ar ģimeni dodas evakuācijā uz Kirovas apgabalu Krievijā. Pēc kara atgriezies Rīgā, viņš kļūst par Latvijas Valsts universitātes Latviešu literatūras katedras vadītāju un profesoru, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātāju un tā direktoru, Rakstnieku savienības priekšsēdētāju.
Andrejam Upītim piešķirts filoloģijas zinātņu doktora grāds, LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums, LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa nosaukums.