Sensenos laikos, Baltijas zemē,
Kur teka Daugava līčotiem krastiem,
Kur miežu līdumi liesmoti dega,
Dzīvoja laimīga latviešu tauta.
Daugavas malā, Ķeguma galā,
Kur Rumbas upīte, Daugavā krītot,
Caur klintīm izgrauza dziļajas gravas,
Stāvēja slaveno Lielvārdu pile.
(A.Pumpurs, eposs „Lāčplēsis”)
Arheoloģiskie izrakumi Dievukalnā liecina, ka pirms trim tūkstošiem gadu šeit apmetušās baltu ciltis. To apmetne vairākkārt nopostīta un celta no jauna. 7.-9. gs. pie Daugavas jau dzīvoja lībiešu ciltis. Kapulaukā pie "Austriņām" veiktie izrakumi liecina par šejienes lībiešu dzīves straujo uzplaukumu un augsto kultūru 11.-12. gs.
Ir dažādi minējumi par Lielvārdes nosaukuma izcelsmi. Dzejnieks Auseklis to sauca par vietu, kas "būs lielu vārdu nesusi". Visticamāk, vārds radies no skandināvu vārda warde, kas nozīmē - piestātne, krāvums vai krauja ar signālugunskuru. Lielvārde ar nosaukumu Leenewarde pirmo reizi rakstos minēta 1201. g. Indriķa hronikā. Apzīmējumu Leenewarden vācieši lietoja līdz 20. gs. Vācu bruņinieki šo novadu pilnībā pakļāva 1205.-1212. g. un 1227. g. koka pils vietā uzcēla akmens pili ar nocietinājuma valni. Pils drupas Daugavas krastā apskatāmas vēl mūsdienās. Pili sagrāva Livonijas kara laikā.
Lielvārdes pilsnovads ilgu laiku bija Rīgas bīskapa un kapitula īpašums. 1631. g. tas nonāca Rīgas naudas kalēja Heinriha Volfenšilda īpašumā un tā dzimtai piederēja līdz 1864. g. Vēlāk Lielvārdes muižu nopirka barons A. Vulfs. Zviedru valdīšanas laikā (1629.-1705. g.) Lielvārdē nodibināja draudzes skolu latviešu bērniem. Pēc cara Pētera I iebrukuma Ziemeļu kara laikā (1700.-1710. g.) Lielvārde nonāca Krievijas impērijas varā. Lielajā mērī 1710. g. Lielvārdē izmira 70% iedzīvotāju
Latviešu atmodas laikā 19. gs. 2. pusē Lielvārdē ierosmi savai dzejai guva Andrejs Pumpurs (1841-1902) un Auseklis (1850-1879). Šajā laikā lielvārdieši savāca un nosūtīja K. Barona "Latvju dainu" krājumam 6606 tautasdziesmas. 1873. g. Lielvārdē notika pirmās teātra izrādes, kuru režisors bija skolotājs Krogzemju Mikus - Auseklis. 1861. g. pēc dzelzceļa līnijas Rīga-Dvinska (Daugavpils) un Rembates stacijas atklāšanas sāka strauji attīstīties Rembate, kas tagad ir daļa no Lielvārdes pilsētas.
Pirmā pasaules kara laikā, kad Daugava gandrīz trīs gadus bija frontes līnija, Lielvārdi pilnībā nopostīja. 1915.-1917. g. saspridzināja muižas ēkas un 1747. g. celto baznīcu. 6 km no Daugavas vairs nebija palicis nevienas celtnes ar jumtu. Cilvēki, atgriezušies no bēgļu gaitām, dzīvoja ierakumos un steidzīgi sāka celt mājokļus. 1926. g. nolēma, ka Lielvārdes pagastam jāpievieno Rembates (Ringmundshof) muižas centrs un daļa zemes. Rembates dzelzceļa staciju ap 1934. g. pārdēvēja par Lielvārdes dzelzceļa staciju. Traģisks šim novadam atnāca 1941. g. 14. jūnijs, kad no Lielvārdes uz Sibīriju deportēja 42 cilvēkus. Daudzi gāja bojā vācu okupācijas laikā un abās frontes pusēs.
1948. g. Latvijā piespiedu kārtā sāka veidot kolhozus. Tā gada jūnijā nodibināja kolhozu "Lāčplēsis". Lielvārdes novadam laimējās ar priekšsēdētāju - Edgaru Kauliņu (1903-1979). Viņš pasargāja lielvārdiešus no izvešanas 1949. g. un izveidoja vienu no labākajām kolektīvajām saimniecībām Latvijas PSR. 1950. g. izveidoja Lielvārdes pilsētciematu. 50. un 60. gados Lielvārdē galvenokārt būvēja vienģimenes dzīvojamās mājas. Laikā no 1975. līdz 1990. g. notika straujāka apbūve, kad uzcēla gandrīz visas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas (šobrīd to ir ap 40), universālveikalu, pastu, vidusskolu, bērnudārzu, poliklīniku un kultūras namu. 70. gados Lielvārdes ciemata tuvumā izbūvēja kara aerodromu un armijas vajadzībām pilsētciemata ziemeļu daļā uzcēla daudzdzīvokļu māju kvartālu.
Pilsētas statusu Lielvārdes ciemats ieguva 1992. g. 5. martā. Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā 2004. g. 16. novembrī Lielvārdes pilsētu ar lauku teritoriju pārveidoja par Lielvārdes novadu. Pašlaik novadā dzīvo 7680 iedzīvotāji.