![]()
Piemiņa Latvijas karoga autoram Jānim Lapiņam Veselavā.
Katrai valstij ir svēti savi simboli - karogs, himna un ģerbonis. Latvijai ir ļoti paveicies, jo karoga esamība ir aprakstīta vēstures avotos. Mūsu sarkanbaltsarkanais karogs pirmo reizi pieminēts 13.gadsimta Atskaņu hronikā, reālā dokumentā, kura noraksts pilnībā glabājas Heidelbergas Palatīnas bibliotēkā. Pierakstītajos pantos skaidri un gaiši uzsvērts, ka senajiem zemessargiem, kas ieradušies Rīgā no Vendenes puses bijis tieši latviešu karogs- der banier der Lettenist. Par Letten toreiz sauca letus jeb latvju – baltu tautu, kas dzīvoja ap Cēsīm.
Savukārt, žurnālists, publicists un rakstnieks Jānis Eduards Lapiņš, dzimis un audzis Veselavas pagasta „Pintuļos”, pēc pirmā pasaules kara, laikā, kad vēl Latvijas valsts nebija nodibināta, būdams izcils latviešu nacionālās idejas piekritējs un virzītājs , arī vēstures pētnieks, „iemiesoja” karogu materiālā.
Jānis Lapiņš bija pirmais, jo 1916.gadā radīja pirmo Latvijas karoga metu. Karogu pašuva Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Strautmane. Mariannu, savukārt, iedvesmoja jaunais iznesīgais skolotājs no Veselavas, viens no dedzīgākajiem Latvijas neatkarības idejas sludinātājiem un nacionālo sarkanbaltsarkano krāsu popularizētājiem. Marianna tolaik bija viņa skolniece, vēlāk līgava un sieva. Pirmajā karogā uzšūta dzeltena divpadsmitstaru saulīte. Saulīte daudz pieminēta latvju tautas dziesmās un ir svarīgs tautas dzīvības simbols. Šajā nacionālajā karogā pirmo reizi parādījās krāsu joslu attiecības: abas sarkanās 2 reizes platākas par balto. Publiski karogu izkarināja 1917.gada martā Valmierā pie latviešu biedrības nama, tagadējā Valmieras teātra vecās ēkas. Pirmā karoga krāsa bija košāk sarkana, tagadējā, vēlākā Latvijas karoga karmīnsarkanais tonis ir radies pateicoties zināmajam revolucionāram, rakstniekam Linardam Laicenam.
Pirmais zināmais autentiskais latviešu nacionālais karogs, izgājis bēgļu gaitas Krievijā, padomju un vācu okupācijas laikā rūpīgi slēpts, pašreiz glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā. To 1997.gadā atdāvināja abu meita Lija Poga.
Īsumā nedaudz par ievērojamā veselavieša biogrāfiju. Jānis Eduards Lapiņš dzimis 1885.gada 25.jūnijā Veselavas pagasta „Pintuļos”. Mācījies Veselavas pagasta, Raunas draudzes skolā un Millera reālskolā Cēsīs. Alkas pēc zināšanām un tieksmi rakstīt Jānis mantojis no tēva, kurš strādāja par skolotāju Veselavas skolā. Savās atmiņās J.Lapiņš raksta: „Tēvs bija cilvēks, kuru no grāmatām nevarēja dabūt pie darba un kurš dažreiz tikai tad gāja gulēt, kad citi cēlās uz darbu”. Nokārtojis mājskolotāja eksāmenus, J.Lapiņš pievēršas pedagoģiskajam darbam. Viņš strādāja draudzes skolās Cēsīs, Rīgā, Valkā. Tieksme vairāk zināt Lapiņu aizveda uz Maskavas komercinstitūtu. Šajā laikā J.Lapiņš sāka rakstīt. Viņa raksti par Aspaziju, K.Skalbi, Ed. Virzu un citiem rakstniekiem publicēti viņa paša rediģētajos izdevumos. 1917.gadā Lapiņš nodibināja pirmo latviešu Tautas universitāti un bija tās direktors. Vēlākos gados viņš bija Jelgavas, Tukuma un Rīgas 1.ģimnāzijas direktors. Darbojies žurnālistikā. Nodibinājis Valkas laikrakstu Kāvi ,bijis laikraksta Līdums redaktors, nodibinājis un rediģējis laikrakstu Zemgalietis, žurnāla Sējējs pirmais redaktors. Izdotas četras J. Lapiņa publicistikas grāmatas; Tautas vadonis Kārlis Ulmanis, 1934, 1936; sastādījis Ausekļa Kopotus rakstus, sarakstījis biogrāfisku romānu Jānis Poruks, Edvarta Virzas dzīve un darbi. 1938.saņēmis Kultūras fonda godalga. Daudz rakstījis periodikā, arī esejas par Latvijas kultūras darbiniekiem. Padomju laikā J. Lapiņa grāmatas bija aizliegtas, un viņš vērtēts kā viens no aktīvākajiem un reakcionārākajiem buržuāziski nacionālo uzskatu paudējiem. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926). Miris 1941. 11.novembrī Rīgā. Apbedīts 1. Meža kapos.