Dīleris: Bija saulains pavasara rīts. Dr.Hofmaņa sekotāju kabineta sekretāre Skaidrīte straujā solī devās pāri pagalmam. Viņas, pirmo reizi šopavasar, uzvilktās augstpapēžu kurpes klaudzēja uz asfaltseguma. Vējš raustīja viņas matus. Soļi kļuva arvien steidzīgāki. Sarkanā lakādas somiņa noslīdēja no pleca. Skaidrīte sagrāba to aiz siksniņas un aši uzstīvēja atpakaļ plecā. Viņas rozā mētelis plandēja vējā. "Tas nevar būt, tas nevar būt," viņa visu laiku atkārtoja pie sevis.
Augstpapēžu kurpes atskanēja trepjutelpas stūros kā brīdinošs signāls. Ieskrējusi kabinetā viņa nometa uz galda dzeltenās narcises un rokassomiņu. Pa laboratorijas durvju spraugām vēlās melni dūmi. Iekampusi mutē gaisu viņa spēji atrāva vaļā laboratorijas durvis. Skaidrītes elpa aizcirtās. Viss kabinets piepildījās ar dūmiem. Skaidrītes acis asaroja, līdz viņa neizturēja un izpūta gaisu. Klepodama un rīstīdamās, pa ceļam nogāžot kolbas, viņa centās tikt līdz logam, kurš šogad vēl nebija vērts vaļā. "Tas ir kaut kas jauns un spēcīgs," nodomāja Skaidrīte pēdējiem spēkiem cenšoties atdabūt vaļā logu, "viņi tiešām atsākuši eksperimentus ar pastiprinātas iedarbības kapronu!"