Dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju…ne velti tieši šīs, latviešu tautas dziesmas rindas, iekaltas vienas no latviešu spilgtākās operdziedātājas Alīdas Vānes kapa piemineklī.
Alīda Vāne
1899.gada 11. oktobris (Ventspils) - 1969. gada 27. februāris (Rīga)
Laika posms no 1925. gada līdz 1937. gadam - divpadsmit spožas slavas apmirdzēti gadi Alīdas Vānes mūžā, aizvadīti uz daudzām Itālijas operskatuvēm, dziedāts arī Amerikas Savienotajās Valstīs, Argentīnā, Urugvajā, Čīlē, Holandē - visur atzīta un cildināta, tikai Latvijā par to bija maz zināms. Vairāki Alīdas Vānes attēlu publicējumi Rīgas laikrakstos un žurnālos divdesmito gadu vidū liecina par viņas esamības pieteikumu un varbūt pat par vēlmi ziedot savu mākslu latviešu tautai, bet toreizējā Nacionālās operas vadība izlikās to nemanām un nemeklēja saskarsmi pat tad,kad teātris bija palicis bez vadošā dramatiskā soprāna.
Alīdai Vānei nevajadzēja ilgu laiku, lai iekļūtu izredzēto pulkā. Viņas slava sākās ar pašu pirmo uznācienu uz skatuves Dezdemonas lomā Dž. Verdi operā "Otello", kam sekoja angažements Dženovas Carlo Felice operteātrī un iespēja dziedāt pašas atbildīgākās soprāna lomas - Leonoru un Aīdu.
Studijas un pirmie pieci darba gadi Itālijā bija šo zemi padarījusi par Alīdas Vānes otro dzimteni, no kuras vajadzēja šķirties - krīzes gados bezdarba draudi mācās virsū pat itāļu māksliniekiem, nerunājot par ārzemniekiem.
No 1931. gada līdz 1937. gadam Vānes skatuves vārds bija saistīts ar dažādām opertrupām Amerikā un Eiropā, īslaicīgi atgriežoties arī Itālijā.
Alīdas Vānes neparastās balss dotības, itāļu pedagoga Mario Vanco prasmīgi izveidotas un attīstītas, ļāva māksliniecei dziedāt dažāda rakstura lomas, sākot ar visdramatiskajām - Aīdu, Leonoru, Abigeilu, Tosku, līdz par liriski maigām - Grietiņu Guno "Faustā" un Bolto "Mefistofelī", Elzu Vāgnera "Loengrīnā".
Pēc katra dziedājuma, pēc katra cēliena publikas sajūsma izpaudās brāzmainos aplausos un ovācijās, nākamajās dienās laikrakstos bija lasāmi kritiķu cildinājumi un mākslinieces nākotnes paredzējumi.
Kad Alīdas Vānes vecāki pārcēlās no Amerikas uz dzimto Ventspils novadu, arī māksliniece atgriezās dzimtenē pēc 22 svešumā nodzīvotiem gadiem un izteica vēlēšanos darboties Latvijas mākslas labā. Neticība viņas spējām, ļaunprātīgi palaistās valodas par viņas mākslas nepilnību un trūkumiem pamudināja daudzu Operas viesizrāžu apmeklētājus 1937. gada 17 martā ignorēt "Aīdas" izrādi, bet atnākušie piedzīvoja uz Nacionālās operas skatuves vēl neredzētu brīnumu - spožu bel canto mākslu.
Nākamajā sezonā Alīda Vāne bija saistījusies ar Vācu teātri Prāgā. Aizbraucot no Rīgas, viņa atvadījās ar divām publikas pārpildītām "Toskas" izrādēm, izsakot vēlēšanos pavasarī atkal atgriezties.
Tomēr, jūtot slepenus, skaudības radītos spēkus, darbojoties pret viņas ilgstošu palikšanu dzimtenē, Alīda Vāne meklēja iespēju atgriezties ārzemēs, taču kara priekšvakarā tas nebija iespējams. 1940./41. gada sezonā pienāca brīdis, kad pasaulē pazīstamajai māksliniecei vajadzēja lūgties pēc atļaujas dažas reizes uzstāties uz Operas un baleta teātra skatuves, lai varētu nodrošināt iztikas minimumu.
Pēckara gados Alīdas Vānes maizes darbs bija Valsts Filharmonijas rīkotajos koncertos - paretam Rīgā un Jūrmalā, bet visbiežāk - provinces nelielajos, kara laikā izpostītajos tautas namos.
Alīda Vāne Latvijas vārdu pasaulē aiznesusi tālāk nekā jebkurš cits latviešu mākslinieks, diemžēt dzimtene nekad nekļuva par mīlošu māti, bet gan par skarbu un nelaipnu pamāti. Tā ir ne tikkai Alīdas Vānes, bet gan visas tautas traģēdija.