Viņi ir likteņa izredzētie. Divas baltas ūdensrozes pie nakts melnā smokinga. Divi kroņlukturi debesīs. Ir tik ļoti maz to, kuru mīlestība nav noslēpjama. Tie ir tie reti, kuri stāv augstu pāri mums. Viņi tur nav kāpuši, viņi to nav prasījuši, bet kāds brīnums pacēlis viņus mums pāri, un nu mēs tos nesaprotam. Viņiem ir priecīgi skaistos vakaros, jo viņi ar skaistumu dabā ir izlīdzināti. Viņi ir tajā augstumā, kuru mēs nevaram aizsniegt. Tā ir dziesma, ko mēs neprotam dziedāt. Viņi šūpojas kādās šūpolēs, ko mēs neredzam. Tie ir dabas ritmi, kurus arī mēs gribam izdziedāt, bet tos nevar izdziedāt pa vienam. Mīlestība ir izlīdzināšanās ar dabu. Dota spēja apjaust pilnību. Daba jūs paņem sevī un liek saprast, ka jūs kādreiz esat bijuši viņas bērni. Jums dod dzīvnieku jutekļus un dievu brīvību. Un nevar pateikt, kas tas ir par sajaukumu viņos: viņiem ir cilvēku maigums acīs un cilvēkbērna saudzīgums pirkstu galos. Viņi ir neredzēti skaisti, jo viņu mīlestība nav noslēpjamas ...
Mēs ceram, ka šī burvīgā vieta, Oviši, kas ir kļuvusi par mūsu mīlestības simbolu, iedvesmos Jūs mīlēt sevi, savus tuvākos, dabu un dzīvi kopumā.
Oviši (lībiski – Paţikmō) ir sens lībiešu zvejniekciems, Ventspils novada Tārgales pagastā, Baltijas jūras krastā, pie Ovišraga. Izvietojies pagasta ziemeļos, 33 km no pagasta centra Tārgales, 30 km no novada centra Ventspils un 200 km no Rīgas. Oviši ir sena apdzīvota vieta, ko apzīmēja ar skandināvu vārdu Liseort (Lyseort, Lusort). Iezīmīga ar to, ka tai pretī jūrā atrodas bīstams sēkļu rajons, kur bojā gājuši daudz kuģu. Pirms 2. pasaules kara Ovišos bijusi 51 sēta, no tām mūsdienās palikušas 10. Sētās, kurās vēl mājo pastāvīgie iedzīvotāji, saglabājušās atsevišķas senlaicīgas būves un īpatnējā žogu sistēma. Nozīmīgākā celtne Ovišos ir 1814. gadā celtā 38 m augstā Ovišu bāka (senākā bāka Latvijā). Bākā darbojas muzejs. Jūras krastā iepretim Ovišiem atrodas izteikts zemes rags – Ovišrags, kas ir laba putnu vērošanas vieta.