Par Latvijas nacionālajiem kokiem uzskatāmi liepa un ozols, kas ir raksturīgi Latvijas ainavas elementi. Abus kokus joprojām plaši izmanto ārstniecības nolūkos.
Latviešu tautas dziesmas (dainas), kas sevī slēpj senus tautas ētikas un morāles priekšstatus, liepu un ozolu citu koku vidū piemin visbiežāk
Jau tradicionāli latviešu tautas ticējumos un folklorā liepu uzskata par visa sievišķā simbolu, bet ozolu - par vīrišķības simbolu. Ozols ir Latvijas simbols, Tēvzemes mīlestības liecinājums. Paši sirmākie ozoli ir visvecākā dzīvība Latvijā. Tāpēc tie ir vissvētākie koki latviešiem, līviem, lietuvjiem un visām baltu cilšu tautām. Ozoli svēti bija lielākajai daļai ziemeļu puslodes tautu. Kur auga ozoli, tur senie zemgaļu zemnieki zināja meklēt auglīgu augsni. Viņi smagā, sūri grūtā darbā izplēsa līdumus, bet jauno tīrumu vidū atstāja atsevišķus kokus zemes skaistumam, dvēseles priekam un Dievam. Atstāja arī ozolu svētās birzis, kur Dievu daudzināt, kur veļus mielot, kur bērniņus kristīt, kur savus mirušos izvadīt. Viņi atstāja ozolus mājokļu tuvumā, kur Jāņu vaiņagus vīt un laiku zīlēt. Ozols bieži izmantots ģērboņos, armijas simbolikā. Ozols ir veselības devējs, tam piemīt maģisks spēks.
Koku ilgais mūžs ir kā saikne starp tālo pagātni, tagadni un arī nākotni. Tāpēc koku saudzēšana liecina par tautas gara kultūru konkrētā periodā, par zinātniskās domas attīstību, par cilvēka attieksmi pret dabu, kā arī par cilvēku savstarpējām attiecībām.
Par īpašu attieksmi pret lieliem kokiem un īpaši dižkokiem liecina gan latviešu zemnieku, gan vācu muižnieku stādītie koki ap viensētām un muižām. Vācu kultūras ietekmē stādījumi un alejas ap latviešu mājām sāka līdzināties nelieliem muižu parkiem, kuros vienmēr nozīmīgu lomu ieņēma lieli koki. Lielie koki un alejas ir nozīmīga Latvijas kultūrainavas sastāvdaļa. Sagrauto un pamesto māju vietās augošie dižkoki arī ir vēstures pieminekļu, jo bieži pēc māju pamešanas vēl ilgi saglabā zudušo māju vārdus. Šādi koki, kas iezīmē māju vietas, jāņem uzskaitē un aizsardzībā, kaut arī vēl nav sasnieguši dižkoku izmērus. Latviešu tautas teiku, paražu un ticējumu krājumos lasāmi daudzi gadījumi, kad svēto upurkoku cirtēji, dedzinātāji vai zaru lauzēji saslimst un nomirst, vai arī kļūst akli, pat sajūk prātā. Šādi notikumi saglabājušies ļaužu atmiņās līdz ar apziņu, ka svēto koku iznīcināšana nevar palikt nesodīta. 17.gs. zviedru pārvaldītajā Vidzemē bija spēkā likums, ikvienam, kurš nocērt vienu ozolu, vietā jāiestāda divi jauni.
Dižkoki ir neatņemama valsts vēstures sastāvdaļa un tiem ir nozīmīga kultūrvēsturiska nozīme, tai skaitā arī kā apskates un tūrisma objektiem. Visvairāk dižozolus un citu sugu dižkokus, kā arī vecus un interesantus kokus var atrast seno muižiņu tuvumā, kur tie stādīti pirms 200 un pat vairāk gadu.