Pie Mazā Pīlādža

Ciema dzīvē daudzu jauniešu pirmais “centrs” bija vietējais sarkanķieģeļu veikaliņš, kas tur stāv vēl šobaltdien. Bērni no apkārtējiem pagalmiem tur pulcējās, lai apspriestu jaunākās aktualitātes, izlemtu dienas plānu, samestu santīmus dažām cigaretēm, kuras vecāko gadu puikām bija pieejamas iegādei pa vienai, un, protams, pielādētu kabatas ar dzeltenajām “semkām”.
Tam visam paralēli, tas tomēr bija maza ciemata veikaliņš, kurš izdzīvoja uz maizes un alus ietirgojuma.
Kā jau ciematos tas ir ierasts, šeit vēlās vakara stundās notika arī aktīvākas dažādu ieganstu svinības, leģendāri kautiņi un pa kādam random mīlas aktam. Tā visa, jeb sociālā “pīlādža” funkcija, notika aizkulisēs, jeb aizmugurē. Tur tad arī meklē slēpni.
Kā pabildus bīstamību vēlos minēt noklīdušās, jeb aizsēdējušās dvēseles, kuriem šī vieta tik mīļa un tuva sirdij, ka sausos vakaros var novērot to koncentrāciju veikala priekšpusē.

Šī ir pirmā stacija īsajā ceļojumā, ko vēlos piedāvāt pa manu sirdij tuvo ciemu, jo kā bērns, kurš ir audzis ne 50 metru attālumā no šīs ēkas, tas ir mans pirmais centrs šajā pasaules ceļojumā.

DabesuKermenis Mēnestiņs :)