OGRES KARTONA FABRIKAS SPOŽUMS UN NORIETS
Ogres apkārtnē vecākais rūpniecības uzņēmums bija kartona fabrika, kas izveidota 1897. gadā. Saistībā ar šo ražotni Ogrē 20. gs. 70. gados tapis dzīvojamais rajons, ko pilsētas iedzīvotāji sauc par Kartonfabriku vai sadzīviski par Kartonku. Jebkurš ogrēnietis zina, par kuru pilsētas daļu ir runa. Vai to pašu var teikt par Ogrē ražoto kartonu, un vai ikviens zina, kur tas tika izmantots?
PIRMSĀKUMI
Arhīva dokumentos lasāms, ka 1897. gada janvārī Vidzemes gubernators izdeva atļauju Rīgas apriņķa Sprēstiņu muižas Gešeļu dzirnavu īpašniekam E. K. Dragengaueram atvērt papīra – papes fabriku bijušajās ūdensdzirnavās. Tās tika iznomātas Cēzaram Geišenfeldam, kurš ātri vien ierīkoja fabriku, kurā no lupatu un papīra atgriezumiem sāka ražot papi. Kā ūdens dzinēji tika uzstādītas divas 140 zirgspēku turbīnas, tika izmantotas divas papes mašīnas, lupatu smalcinātājs, hidrauliskā prese, divi vārāmie katli un tvaika katls.
1906. gadā tika pieņemts lēmums par fabrikas pārbūvi, lai kartonu varētu sākt ražot no koksnes. Pārbūve noritēja 1907.–1908. gadā, un tika uzstādītas mašīnas koksnes masas un kartona izgatavošanai.
1908. gadā tika uzstādīts jauns tvaika katls vecā vietā, kā arī viena turbīna “Francis” ar 170 zirgspēkiem. Darbojoties 2 ūdensdzinējiem, tika saražoti 19 000 pudi lupatu pelēkā kartona un 900 pudi koksnes baltā kartona par kopējo summu 34 tūkstoši rubļu. Fabrikā strādāja 38 cilvēki – 27 vīrieši un 11 sievietes. Ar katru gadu ražošanas apjomi pieauga – 1910. gadā tika saražota produkcija jau par 43 500 rubļiem, un fabrikā strādāja ap 50 cilvēkiem.
FABRIKAS PĀRPIRKŠANA
1929. gadā kartona fabriku iegādājās Gūtmanis Himmelhohs.
„Valdības Vēstnesī” 1935. gada 3. septembrī tiek publicēts paziņojums par jauna uzņēmuma – “Gutmaņa Himmelhocha mantinieku Ogres kokslīpētava, papes fabrika, vilnas kārstuve un vērptuve” dibināšanu , kura īpašniece ir Malke Himmelhohs. Dokumentos minēts, ka šajā uzņēmumā darbojas kokslīpētava un papes fabrika, kuru darbība sākta 1909. gadā, kā arī vilnas kārstuve, vērptuve un austuve, kuru darbība atklāta 1923. gadā.
Pludinot baļķus, bija jāpielāgojas arī palu laikam. 1937. gada novembrī „Ogres Ziņās” teikts: „Lai plūdu gadījumos nodrošinātu koku aiznešanu Daugavā, jūrniecības departaments šogad pabeidza izbūvēt augšpus Ogres papes fabrikas trīs betona balstus pludināšanas ragatu ierīkošanai”. Bija arī jāpagūst baļķus pa upi nogādāt fabrikas teritorijā rīta stundās, lai netraucētu vasarniekiem atpūsties pie ūdeņiem.
1938. gadā parādās publikācija par netīru eļļainu ūdeni peldētavās, kā arī par sodrēju gabaliņiem no papes fabrikas, kas traucē vasarniekiem.
UZŅĒMUMA NACIONALIZĀCIJA
Fabrika tika nacionalizēta 1940. gada 27. jūlijā, un tās nosaukums “Gūtmaņa Himmelhocha mantin. Ogres koku slīpētava un papes fabrika” tika nomainīts uz Ogres papes fabrika.
1949. gadā tika pieņemts lēmums samazināt fabrikai piederošo zemes gabalu un 29,6 ha nodot Ogres pilsētai, uz kura vēlākos gados sākās būvniecība un šī pilsētas daļa ar gadiem ieguva tagadējo veidolu. Tika pieņemti lēmumi par palīgsaimniecību likvidēšanu, un iedzīvotājiem, kas dzīvoja uz atsavinātās zemes, savi lopi bija jānodod kautuvēs.
1949. gada 1. aprīlī fabrikā sāka gatavot kartona koferus un citus jaunus izstrādājumus. Rūpnīca darbojās trīs maiņās.
1958. gadā Ogre piedzīvoja vēsturiski nozīmīgu brīdi, kad tika pabeigta dambja būvniecība pār upi.
ORĒNIEŠA JĀŅA KUŠĶA BĒRNĪBAS ATMIŅAS
Spilgti Ogres kartona fabriku 20. gs. 60. gados atminas ogrēnietis Jānis Kušķis, kura tēvs bija fabrikas šoferis un vectēvs – grāmatvedis. Viņa ģimene dzīvoja fabrikas teritorijā, kura tolaik savas apbūves un izkārtojuma dēļ bija ar pilnīgi citu veidolu. Jāni kā puiku biedējis lielais caurums teju triju metru diametrā, kur kā milzīgas pumpainas zemesvēža spīles nepagurdams, tvaika katla turbīnu dzīts, darbojās koksnes smalcinātājs. Teritorijā bijušas milzu tūjas, apsūbējusi strūklaka, kas vairs nedarbojusies, un garens koka šķūnis darbinieku vajadzībām ar kambariem katrai saimniecībai. Savas mājas darbiniekiem nebija, bet gan atsevišķas telpas, kuras tika izmantotas dzīvošanai. Kādas ēkas otrajā stāvā strādāja sekretāres mašīnrakstītājas, bijis direktora kabinets un dažādas palīgtelpas.
Pie fabrikas vārtiem audzis milzīgs koks, ko varēja aptvert vien 5–6 cilvēki. Darbojies arī pārtikas veikals, uz kuru no Ogres ceptuves ar zirgu pajūgiem tikusi vesta maize. Pretim otrpus ceļam bijis milzīgs koka šķūnis, kur Jānis ar draugiem ielavījušies un jutušies kā īstā bagātību krātuvē, jo tur bijis kaudzēm vācu un krievu naudas, senas grāmatas, kariete un daudz citu vērtīgu lietu, daudz dažādu papīru, kas viss, visticamāk, ticis glabāts atsevišķi, lai pasargātu no iespējamās ugunsnelaimes. Jānis ar draugiem ik pa laikam nočiepuši kādas naudas zīmes, kuras iemainījuši pret kārotām lietām.
Spilgtākie brīži J. Kušķim, vēl puikam esot, bijuši tad, kad Ogres upē gājuši laši un upe kustējusies no mugurām, milzīgiem, spēcīgiem ķermeņiem, kas peldēja pret straumi.
Palu laikos ar dambi bijušas lielas problēmas, jo gadījies, ka slūžas tika sabojātas. Bieži vien vīri bez jebkāda aprīkojuma puspliki aukstā ūdenī laboja bojājumus.
TURPMĀKIE PAGRIEZIENA PUNKTI
1968. gadā – katru dienu fabrikā tika saražots 12 tonnas dažādu veidu kartona. Tas galvenokārt bija paredzēts pārtikas un rūpniecības preču iesaiņošanai. Ogres fabrikā ražoto kartonu izmantoja, piemēram, toršu, maizes, kā arī parfimērijas, apavu, trikotāžas un citu izstrādājumu iepakojumiem.
“Iegādājoties torti vai smaržu flakoniņu, tikai retais zina, ka to iesaiņojums – kārbas tapušas Ogres kartona fabrikā, kas šādu produkciju piegādā mūsu pārtikas rūpniecībai. Taču līdz patērētājiem ir jānoiet garš ceļš, kamēr dzeltenpelēkā masa, sapresēta, mazgāta, žāvēta, gludināta un sloksnēs sagriezta, kļūst par kartonu. Pašlaik kolektīvs diennaktī saražo septiņpadsmit tonnu kartona...”
(„Cīņa”, 06.01.1977.)
1979. gadā pretī fabrikai otrpus ielai tika atvērts pārtikas veikals. 20. gs. 70. gados notika plaša daudzdzīvokļu māju celtniecība gan fabrikas strādniekiem, gan citiem Ogres pilsētas iedzīvotājiem, samazinot kartona fabrikai piederošo zemi.
1983. gadā tika nolemts uzlabot tehniskās iekārtas jaudas palielināšanai un Ogres kartona fabrikā saražoja apmēram 4300 tonnu kartona, ko “Somdaris”, “Rīgas adītājs”, arī Ogres trikotāžas kombināts un citi uzņēmumi lietoja saiņošanai un kārbu gatavošanai. Fabrikā strādāja vairāk nekā pusotrs simts cilvēku.
LĪPLENŠU RAŽOŠANA
Rūpnīca kopš 1985. gada septembra kartonu vairs neražoja. No 1986. gada aprīļa šis uzņēmums izgatavoja tikai līplenti automobiļu rūpniecībai, kā arī termoizturīgu un mitrumizturīgu līplenti mēbeļu rūpniecībai. Vēl 1988. gadā, kad uzņēmumam gandrīz trīs gadus vairs nebija nekādas saistības ar kartonu, nosaukums bija palicis vecais – Ogres kartona fabrika.
20. gs. 80. gadu beigās, izmantojot jaunās līplenšu ražošanas iekārtas, saasinājās ekoloģijas jautājums. 1988. gadā laikrakstā „Padomju Ceļš” minēts, ka „produkcijas ražošanai tehnoloģiskajā procesā tiek pielietotas uz apkārtējo vidi stipri iedarbīgas vielas. Projektā paredzēts ražošanas procesā apkārtējā vidē izvadīt 5 procentus ķīmisku vielu.” Arī Latvijas Dabas aizsardzības biedrība ziņoja, ka „nevar būt nekāda runa par ražošanas paplašināšanu. Vienīgi var iet uz tās sašaurināšanu vai pat pilnīgu slēgšanu.”
Iepirktās iekārtas stāvēja daļējā dīkstāvē, jo trūka izejvielu dārgās importēšanas dēļ un arī galarezultāts neatbilda pieprasītajam. Pats fabrikas direktors H. Trinkuns, komentējot kartona fabrikas likvidēšanu un līplenšu ražošanas neveiksmes, laikrakstam „Cīņa” atļāvās pateikt: “Mūsu fabrika ir avantūrisma, nesaimnieciskuma un neizglītotības produkts valsts mērogā.”(„Cīņa, 01.11.1989.)
20. gs. 90. gadi vēsturē palikuši ne tikai ar neatkarības atjaunošanu, bet arī kā juku laiki ar mantas un daudzu uzņēmumu izsaimniekošanu, pārpirkšanu un tālākpārdošanu. Fabrikas iekārtas tika pārdotas izsolē, visticamāk, lai nodotu metāllūžņos, neapzinoties to patieso vēsturisko vērtību.
Sākotnējā Ogres kartona fabrika ar vēlāko nosaukumu „Ogres līplentes fabrika”, pēc „Lursoft” datiem, oficiāli tika likvidēta 2001. gada 10. septembrī.
Par mūsu pilsētas vecāko ražotni vien palikušas atmiņas un labas atsauces par kartona kvalitāti: “Kādreiz Ogres kartonāžas fabrikā izgatavoja augstvērtīgu kartonu, ko varēja izmantot grāmatu vākiem, tagad neviena papīrfabrika republikā tādu neražo.”(„Rīgas Balss”, 26.02.1990.)
Tagad apstaigājot teritoriju, spocīgi industriālajā un vairākkārt izmainītajā fabrikā agrāko laiku vēriens un rosība vien nojaušami. Starp pussagruvušajām ēkām, kā arī garo skursteni zaļo zāle un pavasaros plaukst pienenes.