Tas ir viena cilvēka daudzu gadu darbs. Pret dzērājiem - sakopta vide kāds vecs pensionārs savulaik strādājis par šoferi. Pirms daudziem gadiem uzcelta māja Dambjapurva ezera krastā, un tad arī uz āru sākusi lauzties vectēva ieaudzinātā mīlestība pret koku. Pamazām sakopta Dambjapurva ezera apkārtne, un vecs pensionārs ķēries pie koka pilsētiņas izveides. Vispirms parādījies 13 metru garais koka dinozaurs un koka mājiņa ar nelielu slīdkalniņu. Tagad pie Dambjapurva ezera var ne tikai izšūpoties, bet arī sastapt 10 metru garo bruņinieku ar smaidošu seju un pavisam nesen uzradušos miniatūru kamieli. «Agrāk te bieži nāca dzērāji, ālējās un arī slīka ezerā, tad es sapratu - ja negribu katru dienu mājas priekšā redzēt dzērājus, šī vieta ir jāsakārto,» atceras vecais pensionārs. Koka namiņa paaudzes atšķirības Pie ezera var sastapt arī māmiņas, kuras pašas pirms divdesmit gadiem rāpušās dinozaura mugurā un šļūkušas no slīdkalniņa, tagad gan to biežāk dara viņu bērni. Ja salūst koka mājiņas slīdkalniņš, māmiņas nāk un saka: «Viktoronkul, bērni prasa slīdkalniņu, salabojiet, lūdzu, mēs pašas jums palīdzēsim.» Saulainā laikā uz sasilušajiem soliņiem var sastapt visu vecumu cilvēkus. Tomēr arī Juglā mīt cita darba necienītāji. «Ir 16-17 gadu veci puiši, kas te nāk nevis atpūsties, bet kaut ko salauzt vai sadedzināt,» atzīst vecais pensionārs. Protams, skumji, bet vecais pensionārs, arī pēc insulta, kas pārciests pirms gada, ceļas, iet un visu atkal saved kārtībā. Pirms diviem gadiem pār grāvi, kas meža ceļu sadala divās daļās, vecais pensionārs uzmeistaroja gaumīgu tiltu. Vecais vīrs nelielās ar paveikto, drīzāk stāsta un rāda ar vienkāršu sirsnību, priecājoties par gaišumu, kas rodas cilvēku acīs, un bērniem, kam te patīk tik ļoti, ka bieži promiešana notiek ar raudāšanu. Rūgtums vecā pensionāra balsī ieskanas, vien runājot par pilsētas vadību: «Tajā reizē, kad saņēmos un domē paprasīju kaut 50 latu labākai apkārtnes sakopšanai, nauda tā arī neatradās. Pats savām rokām būvēju tiltiņu, materiālus tā pamatiem vadājot ar ķerru.» Tomēr ļaunu prātu vecais vīrs ilgi netur, salabo kādu ieplīsušu veidojumu un teic, ka drīz atkal vajadzēšot pļaut zāli, kas saaugusi apkārt koka pilsētiņai. «Vajag darīt pašam, ja gribu, lai kaut kas būtu, neviens cits jau to nedarīs,» smaidot saka vecais pensionārs.