Muižas komplekss veidojies 17.-19.gadsimtā, to projektējis arhitekts Severīns Jensens. Hercoga Lai gan muiža nopostīta 1919. gadā, joprojām apskatāmas muižas apbūves kompleksā ietilpstošās ēkas: daļēji saglabājušās pils ziemeļu spārns, Kavalieru nams (tagadējā skola), klēts-zirgu izjādes manēža(tagad tautas nams), saimniecības ēkas-virtuves mūra ēka, pārvaldnieka māja, klēts-magazīna. Pie muižas atrodas 15ha liels baroka stilā veidots dārzs ar unikālu ūdens parteru.
1778. gada 19. oktobrī Kurzemes hercogs Pēteris ( tad viņam bija jau 54 gadi) saderinājās ar 17 gadus veco Elejas grāfa Mēdema skaisto meitu Doroteju. Jau tūlīt pēc kāzām jaunā hercogiene, iepazinusies ar vīra muižām, par savu dzīves vietu izvēlējās Vircavu. Šeit viņai patika labāk kā pārējās hercogam piederošajās muižās. Greznā Vircavas pils ar plašo parku hercogienei likās ideāla atpūtas vieta.
Pārbūvēta un paplašināta Vircavas pils pēc lieluma bija trešā hercoga mītne. Tās plāns un ārējais izskats apmēram bijis tāds pats kā pilīm Rundālē un Jelgavā (daži elementi pat vienādi). Rundāles pils un Jelgavas pils bija tikai lielākas par Vircavas pili, bet greznumā Vircavas pils sacentās ar tām.
Pils galvenā zāle sniedzās cauri diviem stāviem un to no abām pusēm apgaismoja seši augsti, velvēti logi. Zāles iekšējo vidējo sienu greznoja trīs ļoti vērtīgi sienas gleznojumi, attēlodami ainias no hercoga zemes. Virs gleznojumiem ap zāli stiepās melna frīze, rindām nogleznota ar 600 mazām antīkā gaumē veidotām figūriņām - dejotājām tā laika kostīmos, kuru mākslinieciskā veidojumā bija jūtams stiprs jaunatklātās Pompejas iespaids. Griestu stukatūra bija ieturēta ļoti patīkamā, cēlā tonī (tai zināma līdzība ar griestu apmetumiem Rundāles pilī otrā stāva 122. istabā un Lustes muižas pilī).
Zāles ceturtā pusē durvis, kas veda ēdamistabā, ietvēra četras toskaniešu kolonas, virs sevis turēdamas nelielu balkonu mūzikas koriem. Arī pārējās telpās netrūka ne gleznotu plafonu, ne greznā apmetuma. Ļoti īpatnēja bija ēdamistabas arhitektūra. Tās griesti virs galda atvērās 3 metru augstā cilindrveidīgā liekumā, kas nobeidzās ar spoguli, apņemtu ar lauru lapu vainagu. No apakšas skatoties likās, ka lauru vainags peldētu gaisā, jo spogulis pilnīgi noslēpa griestus. Mielasta laikā pa cilindrveidīgo izbūvi ēdieni nolaisti tieši pārsteigto viesu priekšā, kas nezinājuši, no kurienes tie rodas. Šāds arhitektūras sasniegums, kā rets greznums, sevišķi bija iemīļots 18.gs.
1780. gadā hercogs Pēteris pili lika vēlreiz pārbūvēt un paplašināt ar sānu piebūvēm. Izpildot šo rīkojumu, galvenās fasādes centrā izbūvēja mazliet uz priekšu izvirzīto, četrus stāvus augsto astoņstūraino tornīti un abiem sānu korpusiem piebūvēja divus stāvus augstos šķērstorņus.
Astoņstūrainā tornīša pēdējam stāvam apkārt bija balkons, apņemts dzelzs margām, bet tā vidusdaļas upes pusi starp otra un trešā stāva logiem greznoja skaistās hercogienes Dorotejas un hercoga Pētera mūrī veidotas monogramas. Arī pils stūros un abu sānu korpusu austrumu galos izbūvēja balkonus ar dzelzs margām. Šajā laikā galvenā ieeja pilī veda caur astoņstūraino tornīti
1782. gadā, pēc savas mātes hercogienes - atraitnes Benignas Gotlības (Trota-Treiden) nāves, hercogs Pēteris pavisam pārnāca dzīvot uz Vircavas pili un vairs tikai reti aizbrauca uz Jelgavu.
Vircavas pilī pēdējai Kurzemes hercogienei - Skaistajai Dorotejai arī piedzimuši četri bērni.
Pēc 1792. gada Jelgavas "melderu dumpja" hercogs Pēteris nopirka īpašumus Čehijā(tag.Vācijā), jo apzinājās sava stāvokļa nedrošību.
1795. gadā, sakarā ar Polijas sadalīšanu, vajadzēja pazust arī tās vasaļvalstij - Kurzemei. (..) Tajā pašā gadā hercogs ar visu ģimeni un galmu (apm. 80 personām) aizbrauca no Vircavas uz visiem laikiem." Bergs, Voldemārs. Vircava. 1940. gada izdevums
Otrpus upītei aicinām izstaigāt pils baroka dārzu. “Latvijā saglabājušos baroka dārzu(parku) skaitā Kroņvircava ierindojama otrajā vietā tūlīt aiz Rundāles, bet vienā ziņā šis dārzs ir pat nozīmīgāks: tas pastāvējis vismaz 40 gadu agrāk.” (Ilze Māra Janelis “Vecie lauku parki”)
Slēpnis ir lock&lock kastīte. Tajā trodama viesu grāmata, pildspalva un suvenīrs atradējam. Meklējam saudzīgi, pils sienas neaiztiekam un mūra ķieģeļus nekustinām. Kanalizācijas akā slēpņa nav. Pēc atrašanas ļoti rūpīgi noliekam slēpni atpakaļ, lai ilgi kalpo. :)