Tanīsa – Satekles pilskalns
Pirms daudziem gadu simtiem bija zeme, ko sauca par Tālavas novadu. Tas sevī apvienoja Gulbeni, Piebalgu, Smilteni, Trikātu un RAUNU. 12.gs. tam pievienoja zemes starp Vaidavas upi un Burtnieku ezeru, Tālavas robežai aizsniedzoties līdz Sedas upei. Tālavai nebija vienota centra, bet bija novadu vienošanās par sadarbību dažādos jautājumos, kas visbiežāk nozīmēja kopīgas kara gaitas un savu zemju aizstāvēšana.
Viens no Tālavas novada lielākajiem un vecākajiem pilskalniem ir SATEKLES – TANĪSA pilskalns. Tas atrodas vietā, kur straujā Līčupe satek ar skaisto Raunas upi, un tas, iespējams, devis seno nosaukumu – Satekle. Gadu gaitā šis senais nosaukums izzūd, un pilskalns tiek saukts par Tanīsa kalnu. Latvijas pilskalnu pētnieks E.Brastiņš norāda, ka ļoti ticams, ka kalns dabūjis savu nosaukumu no kāda tuvējā iedzīvotāja, kas bijis Tane vai Tanihs. Šādi krustāmvārdi bieži redzami Raunas vecākās baznīcas grāmatās.
Pilskalns atrodas Raunas upes labajā krastā ap 60m virs jūras līmeņa un ap 25m virs turpat esošā Dzirnavdīķa līmeņa. Tā virsmas laukums ir ~4000m2, un tam ir nocietinātas terases, vaļņi un grāvji.
Tanīsa pilskalns bija viens no lielākajiem un visvairāk nocietinātajiem seno latgaļu pilskalniem. Kalns ticis apdzīvots jau kopš 6. gadsimta pirms mūsu ēras. Pastāv iespēja, ka šeit varētu būt bijusi Satekles pils, kurā valdīja seno latgaļu virsaitis Rūsiņš.
Tāpat arī Tanīsa pilskalns tiek uzskatīts par vienu no iespējamām vietām, kur atradusies noslēpumiem un teiksmām apvītā Beverīna.
1927. gada vasarā, no 6. jūlija līdz 10. augustam, Pieminekļu valdes uzdevumā toreizējā Cēsu apriņķa Raunas pagasta Tanīsa kalnā notika arheoloģiskie izrakumi Latvijas vadošā arheologa un arheoloģijas zinātnes pamatlicēja, profesora Franča Baloža un docenta Paula Kundziņa vadībā. Izrakumos piedalījās arī vēlāk pazīstamie zinātnieki, toreizējie Latvijas Universitātes arheoloģijas studenti – Rauls Šņore, Ādolfs Karnups, Haralds Kundziņš un Valdemārs Valdis Ģinters. Šie bija pirmie plašākie un nozīmīgākie Latvijas Republikas (1918–1940) laika arheoloģiskie izrakumi, kas turpinājās arī 1930. gadā. Pilskalna ziemeļaustrumu daļā tika uzieta koka celtne ar divām dzīvojamām telpām un krāsni priekštelpā. Celtne ir attiecināma uz 11.—13. gadsimtu.
Par šo izrakumu nozīmību liecina fakts, ka izrakumus apmeklējis toreizējais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals kopā ar izglītības ministru Raini. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā pieejamās fotogrāfijas liecina, ka abi augstie viesi detalizēti iepazinušies ar izrakumu norisi un uzklausījuši arheologa Franča Baloža stāstījumu.
Tautas pagātne nezūd – tā saglabājas teikās un nostāstos. Arī par mūsu pilskalnu vēsta teika, un, kā jau mutvārdu folklorā, arī šeit tiek pieminēti zviedri, kas liecina par seno gadsimtu nebeidzamajiem kariem bieži vien sajaucot vēsturiskos faktus. Lūk, viens tāds piemērs!
“Zviedru kara laikā zviedri ielenkuši Raunas pili visapkārt, ka neviens nav varējis no pils iziet. Pils iedzīvotāji bijuši latvieši. Neviens nav gribējis ar labu padoties. Aplenktie cietuši septiņus gadus. Beidzamajā gadā viņiem nebijis, ko ēst. Bet zviedri pili nav atstājuši, viņiem gribējies redzēt, kas notiks ar iedzīvotājiem. Pils atradusies uz augsta kalna. Zviedri nav varējuši redzēt, kas notiek pils iekšienē, turpretim latvieši visu novērojuši. Lai zviedri varētu redzēt pils iekšieni, tie sākuši nest smiltis ar cepurēm. Sanesto kalnu sauc par Tanīsa kalnu. Raunas pils lielkungs saputojis ziepes uz mucas dibena un rādījis zviedriem, ka latviešiem vēl pat alus ir. No māliem iztaisījuši kliņģerus un no ādas – vērsi. Uz vērša ragiem uzmaukuši kliņģerus un rādījuši zviedriem, ka latviešiem vēl ir maize un gaļa, ko ēst. Pēc tam Raunas valdnieks ielaidies ezerā un pie Āraišiem iznācis laukā, bet pils ļaudis nomiruši badā.”
Sīkāk par Satekles-Tanīsa pilskalnu un vērienīgajiem izrakumiem 1927.gadā var izlasīt manas vēstures skolotājas Ē.Sarkanes grāmatā “Tur, kur Rauna”.
Patīkamu atpūtu skaistajā Raunā!!!