Kultūras mantojums ir daudzveidīgs un bieži vien saistīts ar dabu, ar kokiem. Šoreiz apraksts tieši par šādu mantojuma formu – par īpašiem kokiem un senu biškopības paņēmienu, kura pašas pēdējās paliekas vēl vietām Latvijā samanāmas.
Jau Livonijas Indriķa hronikā, kas ir senākais Latvijas teritorijā sarakstītais vēstures materiāls, rakstīts, ka 1212.gadā Autīnes latgaļi (Cēsu apkārtnē) sagājuši naidā ar vāciešiem par tīrumiem un bišu kokiem. Tātad jau tolaik kā īpaša vērtība tika atzīmēti bišu koki jeb dores koki, jo senākais biškopības paņēmiens bija veidot mākslīgus dobumus jeb dores kokos, un tad no tiem ievākt bišu sagādātos labumus. Tātad tāds jau bija 13.gadsimtā, un domājams, šis biškopības veids jau tad bija gadsimtiem ierasts. Līdz ar to nebūs pārspīlēti norādīt, ka apraksts ir ne vien par gadu simtiem senu biškopības tradīciju, bet par tūkstošgadīgu.
Vēlākos gadsimtos dažādos vēstures avotos atrodamas ziņas par lielu skaitu bišu koku dažādos Latvijas novados. Dores kokos veidotas daudzus gadsimtus, bet 19.gadsimtā šī tradīcija pamazām zūd, jo biškopji par daudz praktiskākiem atzīst citus veidus kā kopt bites – pārsvarā stropos, kas izvietoti uz zemes. Laika gaitā kā pārejas paņēmiens starp dorēm un stropiem uz zemes, daudzos apvidos lietoti arī stropi, kas iekārti kokos, un, kurus bieži saukuši par auļiem. Savulaik senos biškopības paņēmienus detalizēti pētījis un aprakstījis baltvācu mācītājs, etnogrāfijas un vēstures pētnieks Augusts Bīlenšteins (1826-1907), un viņa vāktais materiāls atrodams grāmatas „Latviešu koka celtnes” nodaļā „Bišu stropi”.
Kā atpazīt dori kokā?
Senā biškopības veida - dores būtība ir mākslīgi veidots, parasti garenisks dobums koka stumbrā. Visbiežāk šādas dores veidotas 2 – 4 m augstumā, bet dažkārt arī augstāk, un retu reizi ir gadījumi, ka arī zemāk. Parasti dores veidotas ne pārāk tuvu zemei, lai dzīvniekiem (kādreiz īpaši – lāčiem) būtu grūtāk piekļūt bitēm. Arī zagļiem dore grūtāk aizsniedzama, ja tā augstu kokā. Dažkārt vienā labā bišu kokā ieveidotas pat vairākas dores – stumbrā viena virs otras ar nelielām atstarpēm. Piemēram, Dundagas pagasta Kaziņu dores priedē, kas gājusi bojā 2010.gada 8.augusta vētrā, bija trīs dores.
Mūsdienās dores vietas atpazīstamas kā gareniski dobumi koku stumbrā, kas pamazām aizaug. Tukšās dores viegli atpazīt no dabīgiem dobumiem, ja ieskatās tajās. Iekšpuse dorei ir izcirsta, mākslīgi apdarinātām sienām, kurās nereti atrodamas vēl plauktu vietas vai kādi citi dores iekārtojuma elementi. Parasti dores veidotas koku dienvidu pusē, lai tās vairāk apspīdētu saule.
Zīmes pie un iekš dorēm
Dores bija liela vērtība – to liecina vēstures dokumenti. Taču arī pašas dores bieži vien to apstiprina. Zināms, ka senāk bišu koki tika atzīmēti ar īpašumzīmēm (citkārt sauktām par mājas zīmēm). Tās bija redzamas pie dores uz ārpuses elementiem (valnas) vai arī iegrieztas uz koka stumbra virs vai zem dores. Šādas īpašumzīmes aprakstījis arī A.Bīlenšteins. Bet retos gadījumos vēl mūsdienās apskatot senās dores mēs varam atrast dažādas zīmes dores iekšpusē, parasti gala sienā. Tās nav īpašumzīmes, jo tās dores apdzīvotības gadījumā nav redzamas. Dores iekšpusē atrodamās ir aizsargzīmes. Tās iegriezuši bišu saimnieki, tā domādami dori un tās saimi pasargāt no dažādiem zagļiem un negadījumiem. Visbiežāk dores iekšpusē atrodami slīpie krusti, ļoti reti – citas zīmes.
Vēstures liecības izzūd
Būtībā lielākā daļa seno bišu koku ar dorēm laika gaitā ir gājuši bojā. Dabā mūsdienās vēl atrodama vairs tikai neliela daļa šādu koku. Liela daļa no šiem kokiem sasnieguši sirmu vecumu un dižkoku statusu. Citi jau nokaltuši, citi jau nozāģēti vai vēju izgāzti.