Nabeļkalns jeb robežkalns ir valsts aizsargājams arheoloģiskais piemineklis.
Teikām un leģendām apvītais senais kalns starp diviem novadiem ar Vecnābeles upi, sauktu arī par Lūžupi vai Nabeļupi, iezīmē vēsturisko robežu starp Livonijas ordeņa un Kurzemes bīskapijas zemēm, vēlāk, no 1680. gada, – starp barona Bēra Popes muižu un Ventspils kroņa muižu. Vēsturnieku uzmanību šis objekts piesaistījis jau 19. gadsimtā. 1869. gadā to atzīmējis Augusts Bīlenšteins.
Nabeļkalns atrodas Ventspils novada Tārgales pagastā, bijušās šaursliežu dzelzceļa līnijas posma Lūžņa–Miķeļtornis labajā pusē, Latvijas Valsts mežu pārvaldītajā īpašumā "Olmaņu mežs". Kalns novietots ap 0,3 km attālumā uz DR no "Vētru" mājām un ap 120 m attālumā uz D no bijušās dzelzceļa līnijas trases. Tas ir savrupi stāvošs kalns ar ļoti stāvām, aptuveni 10 m augstām malām.
Viena no leģendām stāsta, ka Nabeļkalnā jūras laupītāji slēpuši salaupīto mantu. Varbūt tāpēc kalna virsotne stipri izrakņāta. Arheologi meklējuši dārgumus. 