[LV] Slēpnis sastāv no PET pudeles sagataves, viesu grāmatas un zīmuļa. Domāts ir to atrast un izlasīt tālāko informāciju par Aizkraukles muižu.
Aizkraukles muižas kungu māju I. Lancmanis un J. Zilgalvis savās publikācijās atzinuši par Vidzemes baroka meistardarbu. Tās projektētājs bijis pats muižas īpašnieks - Vidzemes landrāts, barons Karls Frīdrihs Šulcs fon Ašerādens. Ēka uzcelta 1761. gadā. Tā bija divstāvu ar mansarda jumtu un augstu cokolstāvu. Tās fasādes centrā atradās rizalīts ar trīsstūra frontonu. Muiža atradās kalnā. 1903. gadā ēku sāka pārbūvēt, tomēr darbi netika pabeigti. Pirmā pasaules kara laikā muiža tika nopostīta. Saglabājies vienīgi muižas tējas namiņš, uz kuru ved tūju aleja. Tas atrodas privātā teritorijā, tāpēc slēpnis ir novietots nostāk. Lūgums respektēt privāto īpašumu un torni aplūkot fotogrāfijā vai no lielā ceļa.
[EN]The cache consists of a PET bottle blank, guestbook and pencil.
The manor house of Aizkraukle manor has been recognized by I. Lancmanis and J. Zilgalvis as a baroque masterpiece of Vidzeme in their publications. Its designer was the owner of the manor - Vidzeme Landrate, Baron Karl Friedrich Schulz von Asherden. The building was built in 1761. It was a two-story with an attic roof and a high plinth. In the center of its façade was rizalite with triangular pedigree.
Manor was located on the hill. In 1903 the building was rebuilt, but the works were not completed. During the First World War the manor was destroyed. Only the teahouse of the manor has been stored, to which there is a thuju alley. It is located in a private area, so the cache is placed away. Please respect the private property and look at the tower in the photo.
Attēlā redzama bijusī Aizkraukles muiža.
Attēlā redzams joprojām eksistējošais tējas namiņš, kas tagad ir privātīpašums.
Ar Aizkraukles muižu saistās tās īpašnieka atstātais nemateriālais mantojums par Zemnieku tiesu un viņu tiesībām.
Aizkraukles un Rīmaņu muižas zemnieku tiesa - 1764. gadā latviešu valodā izdotas muižas zemnieku tiesības, kuras izveidojis Ašeradenas un Rīmaņu (Roemershof) kungs barons Karls Frīdrihs Šulcs fon Ašeradens. Sastāvēja no trim daļām, no kurām pirmā veltīta kustamajai mantai, otrā - zemnieku zemes valdījumam, trešā - zemnieku klaušām un nodevām. Šis likums izraisīja vislielāko neapmierinātību Vidzemes bruņniecības aprindās. Šulcs saņēma savas kārtas brāļu pārmetumus, jo viņš noteica, ka "visas nesamās un vedamās lietas, tādas ir: nauda, labība, lopi, zirgi, drēbes, trauki, kas zemniekam tagadiņ ir, jeb to viņš uz priekšu vēl nopelnīs un turēs, nospriežu es ar šo likumu par viņa patiesu brīvu piederējumu, tā ka viņam būs vaļas ar šo savu piederējumu darīt, kā vien patīk, pārdot, ķīlā nolikt, bērniem jeb radiem mirstot atvēlēt". Savukārt mantu pārdošanas gadījumā muižkungs noteica, ka viņam ir pirmpirkuma tiesības, maksājot to pašu, ko cits sola. Nevarēja būt par mantiniekiem tās personas, kuras ieprecējušās citā muižā. Bet gadījumā, ja dzimtcilvēks ir muižai parādā, tad visa viņa manta kā ķīla paliek muižkunga rīcībā. Otrajā nodaļā bija izskatīti ar zemes lietām saistīti jautājumi: "visas zemnieku zemes paliek, kā no pirmā laika, tāpat ir uz priekšu tam dzimtkungam piederīgas: tomēr būs ikkatram zemniekam to zemes gabalu, kas tam vienreiz ierādīts un no viņa iekopts ir, kas pareizi klausa un savu tiesu nodod, priekš sevis un saviem bērniem mūždien paturēt". Kas nespēja nodevas pildīt, muižkungs bija tiesīgs pielikt citu zemnieku par uzraugu vai arī pie cita zemnieka par kalpu nosūtīt. Lai zemnieki laikus varētu doties laulībā un ātrāk radīt jaunu dzimtļaužu paaudzi, šis muižas likums noteica, ka puišus muižas dienestā drīkstēja turēt līdz 24 gadu vecumam, bet meitas līdz 20 gadiem. Tika noteikts klaušu apjoms. Zemnieki par nelikumīgām prasībām nu varēja sūdzēties ķeizariskajā zemes tiesā. Tika pieļauts, ka tiesa var atzīt par vainīgu arī kungu. 1765. gada janvārī landtāgā Šulcam bija jāsniedz paskaidrojumi par savu rīcību, jo muižnieku vairākums "Zemnieku tiesas" izdošanu uzskatīja par pārsteidzīgu. Šulcs teica plašu apgaismotāju garā sacerētu runu. Uzskatot, ka Šulcs ir nepareizi rīkojies, publicējot "Zemnieku tiesu", landtāgs panāca, ka grāmatas vēl nepārdotos eksemplārus draudžu mācītāji savāca atpakaļ un sadedzināja. Tāpat landtāga komisija nolēma, ka sodāms grāmatu tirgotājs Frelichs, kura asktivitāšu dēļ šo brošūru paspēja iegādāties zemnieki no plašas apkārtnes, maldīgi iedomājoties, ka noteikumi attiecas uz visu muižu zemniekiem. Rezultātā Šulcs savāca atpakaļ zemniekiem izdalītos eksemplārus un šie muižas likumi pārstāja darboties. Pēc Šulca piemēra līdzīgus likumus 1765. gada vasarā izdeva arī Vecbebru un Jaunbebru muižu dzimtkungi brāļi fon Vilkeni. 1765. gada landtāgs kodeksēja muižkungu un dzimtļaužu attiecības, kas būtībā bija Aizkraukles "Zemnieku tiesas" jauna redakcija.