Slēpnis ir PET sagatave, satur blociņu un zīmuli.
Šis ir otrais slēpnis no sērijas "Forgotten monuments", veltīts piemineklim pie bij. "Stradu" lielsaimniecības, kur 1920.gadā vasarā norisinājās traģiskie notikumi.
Pienāca 1920.gads. Arvien spēcīgāka kļuva partizānu kustība. Viena no partizānu apmešanās vietām bija «Stradu» mājas, kur tolaik dzīvoja Upīši, Antoni un divas Veismaņu ģimenes. Partizāniem simpatizēja arī pārējie apkārtnes iedzīvotāji. Mežstrādnieku mājas viesojās partizānu grupas vadītājs Einis (Heinrihs) Ošs, Joass (pieņemts vārds), Ernests Ķeiris, Pētersons, Bormanis, Simsons-Zemītis un citi partizāni. Viņi bieži apmeklēja Veismaņu ģimeni. Bez tām Veismaņu istabā jau ilgu laiku slēpās slimais partizāns Bubulis, kura īsto vārdu neviens nezināja. Bieži vien «Stradu» mājas un tās apkārtni pārmeklēja baltgvardi, bet, neko neatraduši, aizbrauca. Saulains atausa 1920.gada 29.jūnijs. Bija karsta vasaras diena. Vecie ozoli ap «Stradu» māju klusē, jau it kā negaisa priekšnojautā, kaut gan dzīve ritēja parastajā gaitā. Pagalmā iegriezās partizānu grupas vadītājs Einis Ošs un lēnām tuvojās veco ozolu puduriem. Viņš izskatījās norūpējies. Varbūt jauneklis domāja par to, ka pēdējās nedēļās baltie arvien biežāk un neatlaidīgāk pārmeklēja «Stradu» apkaimi, dzīdami pēdas partizāniem? Varbūt raizējās par šo māju iedzīvotājiem, ko tie, kam vara, jau turēja aizdomās? Bet varbūt viņa domas šinī brīdī bija pie savas līgavas Almas, 22-gadīgās Veismaņu meitas? Pēkšņi nodunēja soļi, un netālu no ozoliem Einis ieraudzīja trīs vīrus, kas tuvojās mājai. Einis ātri pagriezās uz meža pusi, nepaguvis brīdināt Veismaņu dzīvoklī atrodošos pārējos biedrus. Viens no nācējiem viņu pamanīja. Bēgt? Par vēlu. Einis strauji apsviedās, atskanēja šāviens, un viens no okšķeriem nokrita bez dzīvības. Pēc tam noskanēja vēl trīs šāvieni. Arī Einis saļima. Abi svešie pagriezās un aizgāja. Pēc stundas un 22 minūtēm «Strados» ieradās bruņota balto vienība. Taču partizāni jau bija paguvuši aiziet. Mazā skaita un sliktā bruņojuma dēļ viņi nespēja aizstāvēties. Līdzi neaizgāja slimais Bubulis. Baltgvardi aplenca mājas. Visiem iedzīvotājiem pavēlēja atstāt telpas un pielaida tām uguni. Kad vecā Veismaņu māte kavējās, balto virsnieks sāka viņu nežēlīgi sist ar šautenes laidi. Alma izmisumā metās pie baltgvarda un iesita tam pa seju ar slapju grīdas lupatu. Virsnieks atgrūda Almu un izšāva. Meitene ievainota palika degošajā istabā. Liesmas strauji apņēma māju. Almu glābt nebija iespējams, jo mājas tuvuma nevienu nelaida.
Traģisko notikumu dienas vakarā apkārtējo māju iedzīvotāji zem viena no vecākajiem «Stradu» ozoliem apbedīja partizāni Ošu Eini. Dažas dienas vēlāk blakus Einim guldīja arī viņa līgavas Almas mirstīgās atliekas, kas bija atrastas nodegušās mājas pelnos.
Kopš drausmīgā notikuma pagājuši daudzi gadi, taču atmiņā saglabājušies to dienu varoņi. Arvien vēl šalc varenie ozoli, kuru paēnā atdusas Alma un Einis. Tie glabā viņu jaunības sapņus, cerības un mīlestību.
Diemžēl neatradu nekādu informāciju par to, kad piemiņas zīme ir uzlikta, bet spriežot pēc tā laika rakstiem avīzē, tas notika ne vēlāk par 1967.gadu. Un vēlāk piramīdas tipa piemineklis bija nomainīts pret sarkana granīta plāksni, apkārt iestādītas eglītes un uzstādīts žogs. Kopš tā laika tikai mednieki un zvēri redz šo vietu un pat nenojauš, ka traģēdījas sižēts ir cienīgs Romeo un Džuljetas stāstam.