Eduards Veidenbaums (dzimis 1867. gada 3. oktobrī, miris 1892. gada 24. maijā) bija latviešu dzejnieks un tulkotājs. Visi viņa darbi ir publicēti pēc nāves. Dzimis Priekuļu pagasta “Glāzniekos” (šobrīd mājas atrodas Cēsu pilsētas teritorijā) saimnieka ģimenē. 1872. gadā ģimene pārcēlās uz Mūrmuižas “Kalāčiem”. 1886. gadā viņš beidza Vidzemes guberņas ģimnāziju. 1887. gadā uzsāka studijas Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Studiju laikā Tērbatā kādu laiku mitinājās latviešu studentu korporācijas Lettonia namā, tomēr par korporācijas biedru nekļuva. Veidenbauma interešu lokā ietilpa arī tautsaimniecība un vēsture, viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības “Pīpkalonija” dibināšanā.
1891. gada decembrī viņš pēc saaukstēšanās saslima un nākamā gada pavasarī mira no strauji progresējošās tuberkulozes, apglabāts Liepas ciema kapos.
Viņa dzejas sākotnēji izplatījās rokrakstos un tika publicētas tikai pēc viņa nāves — pirmā Veidenbauma dzejas publikācija parādījās gadu pēc viņa nāves, bet pirmā grāmata iznāca 1896. gadā.
1958. gadā “Kalāčos” iekārtoja muzeju. 1968. gadā nodibināja Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju. 1967. gadā viņa kapa vietā tika atklāts dzejniekam veltīts no šūnakmens veidots piemineklis.
1987. gadā mūziķis Juris Kulakovs sakomponēja dziesmu ciklu "Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem". To ierakstīja Ieva Akuratere, tā videoversija tika ierakstīta Latvijas TV, taču oficiāli cikls nekad nav izdots. Populārākā cikla dziesma ir "Reiz zaļoja jaunība".
Slēpnis ir novietots mazliet tālāk, tā lai tuvāko māju iemītnieki netiktu traucēti.
Atgādinu, Cienīsim viens otru un rūpēsimies par slēpņu ilgesamību, ierakstamies viesugrāmatā un atliekam visu vietā, jo cik esam pārliecinājušies, daudzi slēpņotāji to nemāk izdarīt, Paldies par sapratni, lai izdodas.