19. gadsimta sākuma starptautiskās politikas arēnas notikumi spēja ietekmēt arī tik mazas vietas kā Rauna dzīvi. Proti. šajā laikā Raunā tika izveidotas divas ražotnes, kur ražoja cukuru un papīru. Taču viena ražotne darbojās mazāk kā 10 gadus un tika slēgta, savukārt otra turpināja pastāvēt, bet tās ražošanas apjoms bija krietni samazinājies. Par to, kas notika šķietami tik veiksmīgam biznesam, būs šī nelielā Raunas vēstures epizode.
Laikā no 1816. līdz 1818. gadam papīra manufaktūrā bija nodarbināti seši vietējie cilvēki un divi ārzemnieki (meistars un zellis), bet 1819. gadā jau 8 vietējie cilvēki un viens ārzemnieks. Rūpnīcas tehniskās ierīces bija 2 holenderi (ierīce, kurā mala un maisīja lupatu masu, no kuras gatavoja papīru) viens kubls un 3 spiedes, kā arī lupatu sagriešanas ierīce, ko fabrika iegādājās tikai 1819. gadā. Zināms, ka 1816.gadā manufaktūra izgatavoja 1630 rīses (rīse – papīra skaita vienība, 1 rīse ir 500 loksnes papīra) cukura iesaiņošanas un 690 rīses grāmatu iespiežamā papīra.
Baižkalna papīrfabrikas direktors bija Bernharda kompanjons Burhards Cukerbekers. Īpaši liela problēma visiem papīra rūpniekiem Vidzemē, tajā skaitā arī Baižkalna papīrfabrikai, bija manufaktūras apgādāšana ar galvenajam izejvielām – lupatām. Vietējie zemnieki savas drēbes valkāja līdz izplēnēšanai, bet vācieši un kalpi lupatas nekrāja. Sākotnēji Baižkalna papīrfabrika papīra izgatavošanai nepieciešamās lupatas ieveda no ārzemēm, bet ar laiku fabrikas īpašnieks Cukerbekers esot pieradinājis vietējos zemniekus vākt lupatas un apgādāt manufaktūru ar šo nepieciešamo pamatizejvielu.
Vienīgi Baižkalna papīrfabriku kopā ar muižu nopirka Bernharda kompanjons Burhards. Sakarā ar izmaiņām cukurrūpniecības nozarē, ražošanas apjomu samazināšanās bija vērojama arī papīra manufaktūrā, kas noveda pie produkcijas sašaurināšanās, jo cukura iesaiņojumā papīra ražošana bija uzņēmuma dibināšanas iemesls. Cukura iesaiņojamā papīra ražošana izbeidzās un galveno vietu produkcijā ieņēma grāmatu iespiežamais papīrs un rakstāmpapīrs.
No 1824. līdz 1826. gadam papīra manufaktūra nodarbināja vienu meistaru un desmit strādniekus. 1830. gada Baižkalna papīrfabrikas atskaitē minēts, ka viena no papīrfabrikas ēkām pārbūvēta par vējdzirnavām un papīra ražošana samazinājusies divas reizes. Turpat arī minēts, ka ar papīra pārdošanu esot vāji, jo papīra rūpnīcu skaits Vidzemes guberņā un kaimiņu guberņās esot krietni palielinājies.
Par papīrfabrikas tālāko likteni ziņas ir skopas. 1853. gadā laikrakstā “Rigasche Zeitung” lasāma informācija, ka Rīgā pie Kārļa vārtiem ir iespējams iegādāties Šmita kunga Baižkalna fabrikā ražoto izcilo filtrpapīru. Tāpat arī 1862. gada atskaitē par manufaktūru stāvokli Vidzemes guberņā minēts, ka Baižkalnā darbojas viena papīrfabrika ar dzirnavām, kur tiek nodarbināt seši strādnieki un kopēja produkcijas vērtība sastāda 1650 rubļu.
Rauna ir maza vieta un retais spēj iztēloties, ka šajā vietā kādreiz kāds nodarbojies ar pasaules mēroga ražošanu. Lai gan šī nebija unikāla parādība Vidzemes reģionā, tomēr šis ir interesants vēstures aspekts tieši mazās Raunas vēsturei, kas kā mozaīka pa gabaliņam tiek lipināta kopā.
Šobrīd, šajā apkaimē ir vairs palikušas drupas un ja dienas laikā brauc no šī tilta uz Raunas pusi, labajā pusē var redzēt starp kokiem vecās papīrrūpnīcas drupas un dūmeni. Šī teritorija ir privatizēta tādēļ nelikām tuvāk.
Arī senos laikos, kā PSRS laikos šeit bija fermu kompleks ar lielu ganību platību un daudzām slaucamajām govīm, ja no Raunas puses uz priekšu pāri tiltam brauc var redzēt.
Pati raunas upe met līkumu līkumus un beigu beigās ietek Gaujā, bet tas jau ir cits stāsts.
Slēpnis būs zem tilta jāmeklē. Slēpņa viena puse ir atverama otra nē, slēpnī ir viesugrāmata, bet rakstāmais jāņem pašiem līdzi, ja sāks aptrūkties vietas viesu grāmatā, gribētu, lai nākamais atradējs to censtos atjaunot, jo tā mēs tikai varam saglābt šos slēpņus cienot viens otra veidoto, Paldies par sapratni un lai izdodās atrast.