Visas rudās un baltās Rīgas lapsas togad priecājās par skaisto ziemu, par lielajām kupenām un skaistajām pārslām, kas krita no lielumlieliem un pūkainiem mākoņiem. Viņas priecājās par sauli, par zilajām debesīm, bet visvairāk viņas priecājās, ka ir pamanītas. Varbūt vēl ne visas atrastas un samīļotas, jo mājsēde un visādi ierobežojumi, taču prieks bija. Tāds liels un patiess.
Vienā no aukstajām ziemas dienām dzestrs vējš uzpūta no dienvidaustrumu puses. No tālienes. Lapsas izstiepa purniņus pret vēju, saspicēja ausis un saslēja astes. Un tad joņoja uz Skanstes plašumiem. Dažas skrēja pa takām no Sarkanā torņa apkaimes parkiem, dažas pa ledu pār Daugavu no Hāgensbergas, vēl dažas atskrēja no Čiekuralna un Grīziņa. Uz Skansti vējš bija atpūtis senu ziņu.
Lapsas to uzmanīgi aplūkoja. Spalva un ausu pušķīši ietrīsējās. Lapsas sajuta aicinājumu doties uz senajām Sēlijas alām. Turp! Turp! Mājup!!!
