Ezers ir dabiska ūdenstilpe reljefa pazeminājumos, kuru no visām pusēm norobežo sauszeme. Kaut gan praktiski visi ezeri ir pildīti ar ūdeni, par ezeriem sauc arī dabiskas tilpes, kas pildītas ar citu šķidru materiālu, piemēram, sēru. Ezers ir viens no nozīmīgākajiem ainavas elementiem, kas sastopams visos pasaules kontinentos. Ar ezeru izpēti nodarbojas īpaša zinātne — limnoloģija. Zemes virsmas daļu, kas veido ezera gultni, dēvē par ezerdobi.
Lielus ezerus nereti dēvē par "iekšzemes jūrām", savukārt nelielas jūras nereti dēvē par ezeriem. Nereti ir grūti novilkt robežu starp ezeru un jūras līci un šeit vairāk paļaujas uz tradīciju. Piemēram, Marakaibo ezera (Venecuēla) savienojums ar Karību jūru būtiski neatšķiras no Azovas jūras (Ukraina un Krievija) savienojuma ar Melno jūru./
Nereti par ezeru tiek dēvēta arī vieta, kur ezers eksistē tikai brīžiem, piemēram, pēc retām lietusgāzēm (Torr.ensa ezers Austrālijā).
Ezeros parasti ietek upes un/vai avoti, tajos krīt nokrišņi. Ezeri nereti iegūst ūdeni arī no pu..rviem. No ezeriem parasti iztek viena upe.
Lielākā daļa pasaules ezeru atrodas Ziemeļu p./uslodē, samērā tālu ziemeļos. 60% pasaules ezeru atrodas Kanādā. Ar ezeriem bagātajā zonā atrodas arī Latvija — arī šeit ezeri ir izplatīts un ļoti nozīmīgs ainavas elements, ar kuru cieši saistīta arī vietējo iedzīvotāju vēsture un kultūra. Pavisam Latvijā ir 2 256 ezeri, kuru virsmas platība pārsniedz 1 hektāru.