LV - Ievads - šī ir 23 slēpņu sērija veltīta kurtiem. Tā sastāv no 19 slēpņu takas slēpņiem, diviem bonusiem un diviem papildus uzdevumiem. Ejot slēpņu taku neaizmirsti ievākt vērtības no pirmajām lapām - kopā astoņas, priekš bonusa. Visas 19 uzdevumu atbildes saglabā, jo tās būs nepieciešamas vienā no papildu uzdevumiem (Kurti)! Veiksmi!
Uzdevums – izlasi zemāk esošo tekstu un atrodi kurai kurtu šķirnei atbilst šis apraksts. Nosaukums latviski! Ja ir vairāki vārdi, raksti toskopā. Izmanto visplašāk zināmo un garāko nosaukumu.
--------------------------------------------------
Pastāv divi pretēji viedokļi par šīs šķirnes izcelsmi. Viens apliecina, ka to 16. gadsimtā izveidoja cara Ivana Bargā trimdā izsūtītie aristokrātijas pārstāvji, krustojot Vidusāzijas vēja suņus ar ziemeļnieku laikām. Vēlāk šķirni krustojot arī ar britu, kalnu, Krimas un citu vēja suņu šķirnēm. Otrs viedoklis pauž, ka šķirne cēlusies no savvaļas dzīvniekiem. Pirmie attēli, kas atgādina šiem suņiem līdzīgus medību suņus, saglabājušies no 16. gadsimta.
19. gadsimtā tika aprakstīti divi atšķirīgi šī suņa tipi:
garspalvainais kurts - sastopams Krievijas ziemeļos;
gludspalvainais kurts - sastopams centrālajā daļā un dienvidos.
Viens no otra tie atšķiras ar apspalvojuma biezumu un skriešanas spējām. Pirmais spēj attīstīt lielāku ātrumu īsā distancē, otrs ir izturīgāks garajās distancēs. Šīs īpašības attīstījās atbilstoši dabas apstākļiem, kādos katrs no tipiem ir attīstījies.
Šie suņi tiek izmantots zaķu, lapsu un, īpaši, vilku medībām. Vilku ziemas medības pa sniegu sākās ap 1860. gadu. Tām parasti tiek izmantoti 2 vai 3 suņi - dzinēju grupu veidojot no diviem suņiem un vienas kuces. Sākotnēji šis suns, galvenokārt, bija darba suns. Vaislas darbs balstījās uz tā mednieka potenciāla attīstīšanu. Vienlaikus aristokrātu un muižnieku audzētavas centās saglabāt šķirnes kopējo fizisko izskatu, katrai attīstot savu īpašo līniju raksturīgākās iezīmes. Šī tendence pastāv arī mūsdienās. Suņiem medījot, to raksturīgie paņēmieni upura satveršanā katrai audzētavai bija atšķirīgi un kļuva par to īpašnieku lepnumu un atpazīšanas zīmi. 1873. gadā tika izveidota Medību un suņu medību Imperiālā asociācija. Tika izveidots šķirnes standarts un abi tipi apvienoti zem viena kopīga nosaukuma. Tajā brīdi bija pazīstamas septiņas šī suņa līnijas: Perčino, Ozerovs, Boldarevs, Čeličevs, Sumarokovs, Gejerovs un Bibikovs. Visiem šiem audzētājiem selekcijas darbs balstījās uz trim galvenajām medību suņu pamatīpašībām: ātrumu, tvērienu un fizisko iznesību. Selekcijas darbā suņa tvērienam bija lielāka nozīme nekā ārējam skaistumam, balstoties uz Nazimova selekcijas teoriju. Visslavenākā no audzētavām bija "Perčino", kas piederēja cara Nikolaja II tēvocim kņazam Nikolajam Romanovam. Šī tipa attīstības maksimums tiks sasniegts 20. gadsimta sākumā. Krievu revolūcijas laikā audzētavu darbs apstājās un šķirnes izdzīvošana kļuva kritiska, bet sociālistiskā režīma administrācija laicīgi noreaģēja un pasludināja to par valsts nacionālo vērtību.
Šīs sugas pārstāvji ir lieli un eleganti suņi. Apmatojums var būt baltā, zeltainā, rudā, pelēkā, melnā, melnā ar dzeltenbrūniem lāsumiem, salnas un plankumainā krāsā. "Lāsumaini punktots" apmatojums samazina suņa vērtējumu izstādēs un skaitās brāķis, kad "punktojuma" krāsa nesakrīt ar pamatnokrāsas toni. Tāpat standarts neatzīst šokolādes krāsas un zilganas krāsas suņus. Augstums skaustā sunim ir 75-85 cm, kucei 68-78 cm.
Proporcijas:
Suṇa augstums skaustā ir vienāds vai nedaudz lielāks par muguras līnijas augstumu;
Kucēm skausts ir vienā augstumā ar muguras līniju;
Ķermeņa augstums skaustā ir nedaudz īsāks par ķermeņa garumu;
Augstums no priekšķepu pēdām līdz krūšu kaulam un no krūšu kaula līdz skaustam ir apmēram vienāds;
Purna garums ir vienāds vai mazliet pārsniedz pieres kaula garumu.
Galvaskausa un deguna profils veido garu nedaudz uz augšu izliektu līniju, bet parietālā daļa taisna vai ieslīpa pakauša paugura virzienā. Pakauša paugurs savukārt ir skaidri izteikts. Galvaskauss ir šaurs, iegarens, ovālas formas. Pāreja no pieres uz deguna muguras daļu ir gluda, neizteikta. Deguna mugura nedaudz izliekta visā garumā, ar vieglu izcilni pirms degungala. Degungals liels, mobils, sniedzas izteikti pāri lūpām un apakšžoklim. Degungala krāsa un lūpu krāsa jebkuram spalvojuma tonim drīkst būt tikai melna. Āda plāna, zem tās ir skaidri saskatāms galvaskausa vēnu reljefs. Ausis nelielas, atrodas virs acu līnijas, pieguļ cieši pie pakauša. Uzbudinājuma brīdī nedaudz saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz sāniem vai uz priekšu. Acis brūnas vai tumši brūnas, mandeļformas, novietotas ieslīpi, nedaudz izvelbtas, bet nav vēlamas apaļas. Pārāk izteikts trešais plakstiņš arī nav vēlams, tas samazina suņa vērtējumu izstādēs. Par brāķi tiek atzītas zilas, dzeltenas ("putna acs") vai pelēkas acis. Pilna zobu formula. Šķērveida sakodiens: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi. Šāds sakodiens ir obligāts suņiem līdz 6 gadu vecuma, vēlāk iespējams taisns sakodiens, to pamatojot ar zobu nodilšanu. Kakls ir garš, sauss, krūtis labi attīstītas, griezumā ovālas formas, mugura plata, elastīga, labi muskuļota. Krusti bez izciliem gūžu kauliem, kopā ar muguru veido izliektu formu, bet bez kūkuma. Aste ir gara, taisna, sākas zemu mugurkaula galā, ar izteiktu apmatojumu. Pakaļkājas – garas, muskuļotas, ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi. Suņa parastā gaita ir brīvs, lidojošs riksis, bet medībās suns skrien auļiem.
Raksturā izteikti neatkarīgs, savaldīgs, dažkārt iegrimis savā pasaulē. Šim sunim patīk būt kopā ar savu saimnieku, bet ne kalpot tam. Viņš nav piemērots paklausības sacensībām, jo nemīl atkārtoti izpildīt vienas un tās pašas komandas. Viņa reakcija uz komandu nekad nav tūlītēja, bet uzmanība ātri novēršas no veicamā uzdevuma. Suns ir viegli aizvainojams, necieš kliegšanu un piespiedu dresēšanas metodes. Vispirms der iemācīt viņam sadzīvē nepieciešamo minimumu un tad izlemt pēc situācijas. Turpretim saimniekam, kas ir sapratis sava suņa dabu ikdienas dzīvē sarežģījumi parasti nerodas, jo kopumā tas ir diezgan rāms dzīvnieks.
Suns var pierast pie dzīves iekštelpās vai dārzā (tikai ne pie ķēdes), bet grūti samierinās ar vientulību, jo ir bara suns. Saimniekam, kas strādā visu dienu, labāk iegādāties divus dzīvniekus. Mājās neskatoties uz savu augumu neliek sevi pamanīt. Sunim ir nepieciešama izklaide svaigā gaisā un ievērojama fiziskā slodze. Pastaigām ir jāizvēlas drošs maršruts, ko nešķērso lielceļš, jo šis suns, ja ierauga iespējamu medījumu, - kaķi, zaķi vai stirnu - noteikti dzīsies tam pakaļ. Tomēr sunim ir jānodrošina pastaigas brīvībā katru dienu. Vadāt suni tikai saitē pa trotuāriem nav iedomājams. Vispiemērotākā papildus aktivitāte tam ir kursings un "mehāniskā zaķa" ķeršana.
Pret svešiniekiem noskaņots diezgan draudzīgi, bet spēj nepieciešamības gadījumā aizsargāt savu saimnieku un māju. Labi saprotas ar bērniem, ja iepazīst tos jaunībā un ja tie savukārt liek viņam mieru. Jāpatur galvā, ka suns ir diezgan nepacietīgs dzīvnieks, tāpēc pavisam mazu bērnu nemitīga uzbāzība viņu kaitina. Mājās spēj sadzīvot ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem, ja viņš tiek pie viņiem pieradināts agrā kucēna vecumā un ja tie, viņam tuvojoties, nemetas bēgt. Jebkura dzīvnieka bēgšana modina spēcīgu medību instinktu. Sadzīvošana ar citiem mājdzīvniekiem kļūst problemātiska, ja mājās ir divi un vairāk kurti. Tādā gadījumā sunim spēļu biedrs ir otrs suns un sīkāks dzīvnieks vairs netiek uztverts kā kompanjons, bet drīzāk kā medījums. Audzināšanā liela uzmanība jāpievērš socializācijai ar punduršķirņu suņiem, lai vēlāk tie netiktu uzskatīti par iespējamu medījumu, vajāti un nogalināti. Šie suņi nemeklē konfliktu ar citiem suņiem, bet neatkāpsies, ja viņu izprovocēs uz kautiņu. Tomēr dažiem tēviņiem ir tieksme uz kauslīgumu ar citiem suņu tēviņiem. Tādā gadījumā no tieša kontakta ar tiem labāk izvairīties. Suņi labāk saprotas ar tāda paša mērena temperamenta suņiem, kuru emociju izpausme neizvēršas tūlītējā fiziskā kontaktā.
Jaunam sunim jānodrošina fiziskā aktivitāte bez pārslodzes. Augšanas periodā tam nav ieteicams piedalīties kursinga treniņos vai saimnieka riteņbraukšanas nodarbībās. Barībai jābūt sabalansētai un izbarotai vairākās ēdienreizēs lai nepārslogotu kuņģi. Barošanā jāseko audzētāja norādījumiem. Kažoks ir regulāri jāķemmē, it īpaši periodos, kad suns met spalvu. Mazgāšana nav nepieciešama, bet pārāk bieža mazgāšana arī nav vēlama. Šos suņus var turēt dzīvoklī pie noteikuma, ka tas neatrodas augšstāvā, mājā bez lifta, jo pastāv risks, ka vecs, vēl neslims suns vairs nespēj uzkāpt pa kāpnēm.
Kaut gan šie visumā ir diezgan veselīgi suņi, šai šķirnei ir pazīstamas dažas iedzimtas patoloģijas. Gūžas locītavas displāzija, arī progresīva tīklenes atrofija, kā jau lielajiem suņiem arī kuņģa dilatāciju volvulusa risks.
ENG - Intro – this is 23 caches series dedicated to sighthounds. Series consists of 19 trail caches, two bonuses and two additional tasks. There is a number on some caches first page (8 caches) – write it down, you need it for bonus #1 cache. All 19 answers save – You need them for one of additional tasks (Kurti). Good luck!
Task – read text below and find out which dog breed it is. Breed name in Latvian. If there more than one word write alltogether. Please contact me (PM) to get the resource for Latvian translation.
--------------------------------------------------
These are large Russian sighthounds that resemble some central Asian breeds such as the Afghan hound, Saluki, and the Kyrgyz Taigan. This breed dogs can generally be described as "long-haired greyhounds". Dogs come in virtually any color. Coat is silky and flat, often wavy or slightly curly. The long top-coat is quite flat, with varying degrees of waviness or curling. The soft undercoat thickens during winter or in cold climates, but is shed in hot weather to prevent overheating. In its texture and distribution over the body, the dogs coat is unique. There should be a frill on its neck, as well as feathering on its hindquarters and tail.
This breed males frequently weigh more than 100 pounds (45 kg). Males stand at least 30 inches (76 cm) at the shoulder, while the height of females is around 26 inches (66 cm). Despite their size, the overall impression is of streamlining and grace, with a curvy shapeliness and compact strength.
This is an athletic and independent breed of dog. Most of dogs are fairly quiet, barking on rare occasions. They do not have strong territorial drives and cannot be relied on to raise the alarm upon sighting a human intruder. These dogs requires patient, experienced handling. They are gentle and highly sensitive dogs with a natural respect for humans. These dogs do not generally display dominance or aggression towards people, but can turn aggressive if handled roughly. Typically, they are rather reserved with strangers but affectionate with people they know well. Their sensitivity to invasion of their personal space can make them nervous around children unless they are brought up with them. These dogs adapt well to suburban life, provided they have a spacious yard and regular opportunities for free exercise.
A common misunderstanding about the intelligence of breeds in the Hound group stems from their independent nature, which conflicts with the frequent confusion between the concepts of "intelligence" and "obedience" in discussions of canine brainpower. Stanley Coren's survey of canine obedience trainers published in The Intelligence of Dogs reported that this breed dogs obeyed the first command less than 25% of the time. Coren's test, however, was by his own admission heavily weighted towards the "obedience" interpretation of intelligence and based on a better understanding of "working" breeds than hounds. Unfortunately, the publicity given to this report has led to unfair denigration of breeds which are under-represented in obedience clubs and poorly understood by the average obedience trainer. "Work" for hound breeds is done out of hearing and often out of sight of the human companion; it is an activity for which the dogs are "released", rather than an activity which is "commanded".
In terms of obedience, these dogs are selective learners who quickly become bored with repetitive, apparently pointless, activity, and they can be very stubborn when they are not properly motivated. For example, food rewards, or "baiting", may work well for some individuals, but not at all for others. Nevertheless, these dogs are definitely capable of enjoying and performing well in competitive obedience and agility trials with the right kind of training. Like other sighthounds, they are very sensitive and do not cope well with harsh treatment or training based on punishment, and will be extremely unhappy if raised voices and threats are a part of their daily life. However, like any intelligent dog, these respond extremely well to the guidance, support, and clear communication of a benevolent human leadership.
These dogs were bred to pursue or "course" game and have a powerful instinct to chase things that run from them, including cats and small dogs. Built for speed and endurance, they can cover long distances in a very short time. A fully fenced yard is a necessity for maintaining any sighthound. They are highly independent and will range far and wide without containment, with little regard for road traffic. For off-leash exercise, these dogs needs a very large field or park, either fully fenced or well away from any roads, to ensure its safety.
These dogs are born with specialized coursing skills, but these are quite different from the dog-fighting instincts seen in some breeds. It is quite common for these dogs at play to course (i.e., run down) another dog, seize it by the neck and hold it immobile. Young pups do this with their littermates, trading off as to who is the prey. It is a specific hunting behavior, not a fighting or territorial domination behavior.
These dogs can be raised very successfully to live with cats and other small animals provided they are introduced to them when they are puppies. Some, however, will possess the hunting instinct to such a degree that they find it impossible not to chase a cat that is moving quickly. The hunting instinct is triggered by movement and much depends on how the cat behaves.
These dogs originated in 17th Century Russia by crossing Arabian greyhounds with a thick-coated breed.
The more modern Psovaya (breeds name) was founded on Stepnaya, Hortaya and the Ukrainian-Polish version of the old Hort. There were also imports of Western sighthound breeds to add to the height and weight. It was crossed as well with the Russian Laika specifically and singularly to add resistance against Northern cold and a longer and thicker coat than the Southern sighthounds were equipped with.
All of these foundation types—Tazi, Hortaya, Stepnaya, Krimskaya, and Hort—already possessed the instincts and agility necessary for hunting and bringing down wolves.
The Psovoi was popular with the Tsars before the 1917 revolution. For centuries, Psovoi could not be purchased but only given as gifts from the Tsar. Grand Duke Nicholas Nicolaievich of Russia bred countless Psovoi at Perchino, his private estate.
The Russian concept of hunting trials was instituted during the era of the Tsars. As well as providing exciting sport, the tests were used for selecting dogs breeding stock; only the quickest and most intelligent hunting dogs went on to produce progeny. For the aristocracy these trials were a well-organized ceremony, sometimes going on for days, with these dogs accompanied by mounted hunters and Foxhounds on the Russian steppe. Hares and other small game were by far the most numerous kills, but the hunters especially loved to test their dogs on wolf. If a wolf was sighted, the hunter would release a team of two or three dogs. The dogs would pursue the wolf, attack its neck from both sides, and hold it until the hunter arrived. The classic kill was by the human hunter with a knife. Wolf trials are still a regular part of the hunting diploma for all Russian sightdog breeds of the relevant type, either singly or in pairs or trios, in their native country.
After the 1917 Revolution, wolf hunting with sighthounds has soon gone out of fashion as an "aristocratic" and a means- and -time-taking way of hunting. A necessity in a wolf-catching sighthound didn't exist, in addition to the old proved technique of battue with the use of baits, flags and other appeared new, way more effective—from airplanes, from propeller sleighs, with electronic lure whistles. For decades the generations of few remaining sighthounds were regarded as hunting-suited, when showing enough attacking initiative for fox hunting. The rumours about persecution of sighthounds in post-revolutionary Russia is a legend of modern times, possibly based on similar incidents in Maoist China.
In the late 1940s, a Soviet soldier named Constantin Esmont made detailed records of the various types of these dogs he found in Cossack villages. Esmont's illustrations were recently published and can be viewed by clicking on the link below.
Esmont was concerned that the distinct types of these dogs were in danger of degenerating without a controlled system of breeding. He convinced the Soviet government that these dogs were a valuable asset to the hunters who supported the fur industry and henceforth, their breeding was officially regulated. To this day short-haired Hortaya (breeds name) are highly valued hunting dogs on the steppes, while the long-haired Psovaya (breeds name), is going through a hard period of restoration of its working qualities after decades of shadow, mainly show existence.
Exports of these dogs to other countries were extremely rare during the Soviet era. However, enough had been taken to England, Scandinavia, Western Europe, and America in the late 19th century for the breed to establish itself outside its native country.
You can validate your puzzle solution with certitude.