Imants Lancmanis grāmatā "Garozas muiža. Lambārtes muiža" rakstīja:
"Garozas muižas parkam piemīt vēsturiska vērtība. Tā pirmsākumi meklējami 1791.gadā. Vēsturiskajās liecībās tas aprakstīts kā skaists un labi
kopts atpūtas dārzs, minēti elementi, kas attiecināmi gan uz baroka, gan sentimentālisma laika dārzu kultūru – paviljoni, tiltiņi, eremīta namiņš. Šo izskatu muižas apbūve būtiski mainīja 19.gadsimta otrajā ceturksnī, kad parks ieguva savu pašreizējo izskatu – angļu ainaviskā parka veidolā. Ne velti, kad 1924.gada notika muižas taksācija, aleju koki vērtēti kā apmēram 100 gadu veci, līdzīgs vecums uzradīts parkā augošajiem skuju kokiem. 1837.gadā dokumentos minēts dārznieks Ģederts, kas liecina par sistemātisku parka veidošanu un kopšanu.
1907.gadā muižas inventāra uzradīti parka apmērī – 16,77 pūrvietas, kas atbilda 2,5ha. Tā konfigurācija veido samērā precīzu trapeci, kas paplašinās virzienā pret bijušo kunga māju (tagad stāvlaukumu). Garozas parka ieraugāmi vairāki kompozīcijas paņēmieni, kas ir līdzīgi
citiem tajā pašā laika veidotajiem Zemgales parkiem. Viens no veidiem, ka organizēt vidi, kam Zemgales līdzenumā trūka izteiksmīga reljefa, bija mākslīgi veidots piramidāls uzkalniņš, ko parasti uzbēra parka stūrī. Šajā vieta izveidoja skatu platformu, no kura ir pārredzams parks un apkārtne. Parka uzkalniņš ir pa visam neaugsts – tas paceļas 4, 5 m virs zemes līmeņa tomēr dod paaugstinātu skata punktu, no kura var redzēt gan strauta līkumotos krastus, gan kopto parka ainavu. Galvenais Garozas nelielā parka kompozīcijas elements un atdzīvinošais akcents ir strauts, kas, strauji līkumojot, šķērso parku un piešķir tam vajadzīgo romantisko noti."