Līdz mūsdienām saglabājusies 1783. -1789. gadā būvētā Varakļānu muižas pils un to ieskaujošais ainavparks galvenokārt saistīts ar poļu valstsvīra, diplomāta, dabaszinātnieka, literāta, daudzpusīgā intelektuāļa, enciklopēdista, Varakļānu un citu muižu īpašnieka, Svētās Romas impērijas grāfa Mihala Borha (1753–1810/1811) vārdu. Mihals Borhs kā vecākais dēls mantoja Varakļānu muižu pēc tēva nāves.
No sešu gadu vecuma Mihals Borhs izglītību ieguva dzimtajos Varakļānos franču mājskolotāja vadībā, tad agri nokļuva militārajā dienestā, bet vēlāk mācības turpināja augstskolā Collegium Nobilium Varšavā. Mihala Borha tēva autoritāte Polijas galmā ļāva jaunajam grāfam veiksmīgi iekļauties augstākās sabiedrības aprindās un satuvināties ar karali Staņislavu II Augustu Poņatovski. Varšavā viņš baudīja patiesu karaļa labvēlību, piedalījās literārajā dzīvē, iesaistījās brīvmūrnieku brālībā, bija akadēmiskajās aprindās pazīstams mecenāts un mākslas pazinējs. Lieliskā izglītība un plašās zināšanas ļāva jaunajam grāfam gūt ievērojamus panākumus diplomātiskajā un militārajā dienestā.
Grāfa Mihala Borha Varšavā uzrunāts un aicināts Varakļānu muižā no 1784. līdz 1793. gadam dzīvoja un strādāja itāļu arhitekts un dārzu mākslinieks Vinčenco Macoti, kurš daļu savas dzīves veltīja pils celtniecībai un iekārtošanai, kā arī ainavparka un muižas apkārtnes labiekārtošanai.
Varakļānu pils. 1875. gada akvarelis no Muzeum Narodowe, Kraków: http://www.pinakoteka.zascianek.pl/Orda/Orda_Witebsk_R1.htm
Varakļānu muižas parka iekārtojumā saredzama angļu ainavparku modeļu ietekme, tomēr tā izveidē ievērojamā apjomā realizētas arī grāfa Mihala Borha oriģinālās un radošās idejas. Parka projektu viņš papildināja ar literāru sacerējumu, kuru piemeklēja neparasts liktenis. 1791. gada ziemā sacerējumu Jardin moral et emblematique (Morālais un emblemātiskais dārzs) viņš nolasīja priekšā Polijas karalim Staņislavam II Augustam, kas abu starpā izraisīja ilgstošu diskusiju, kuras rezultātā autors nomainīja virsrakstu Jardin sentimental (Sentimentālais dārzs). Nedaudz atšķirīgās poļu un franču manuskripta versijās tas vēsta par jauna muižnieka – pils iemītnieka – pastaigu pa rezidences ainavparku.
Sacerējumā aprakstīto un realitātē plānoto parka iekārtojumu M. Borhs Varakļānu muižā īstenoja tikai daļēji. Būtiski, ka sākotnējā pamatideja parka iekārtošanai mainījās no patriotiskas uz privātu piemiņas vietu. Polijai zaudējot neatkarību, dzejojuma saturs ātri novecoja, tāpēc grāfs 1795. gadā Varšavā, izmainot gandrīz vienu piektdaļu teksta, privāti nodrukāja gandrīz jaunradītu Jardin sentimental versiju franču valodā Jardin sentimental du château de Warkland (Varakļānu sentimentālais dārzs). Par labāko atzītā M. Borha daiļrades darba grāmatu eksemplāri saglabājušies tikai dažos bibliotēku krājumos visā pasaulē, piemēram, Baltkrievijas Nacionālajā bibliotēkā, Varšavas Literatūras muzejā, kā arī Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā.
1791. gada janvārī pēc neveiksmīgiem centieniem Varšavā kļūt par Inflantijas vaivadu Mihals Borhs dienestu Polijas karaļa galmā pameta un kopā ar ģimeni pārcēlās uz patstāvīgu dzīvi Varakļānu muižā, kur pavadīja piepildītus mūža pēdējos 20 gadus. Līdztekus saimniecības pārvaldīšanai Varakļānu muižās un citos īpašumos, viņš nodarbojās ar sirdslietām – kārtoja savas kolekcijas, bibliotēku, kā arī veica zinātniskus pētījumus.
Mūža nogalē grāfs bieži slimoja un neatlabis 1810. gada 29. decembrī (1811. gada 10. janvārī) aizmiga mūža miegā. M. Borhs apbedīts Varakļānos dzimtas mauzoleja (celts 1814) Svētā Viktora kapelā.
Pēc grāfa Mihala Borha nāves Varakļānu muižu mantoja viņa vecākais dēls Karols, bet pēc viņa nāves par muižas īpašnieci kļuva viena no viņa meitām – Marija. Savukārt viņas meita Terēze bija pēdējā muižas īpašniece, kas Varakļānus skatīja 1918. gada vasarā, laikā, kad tur bija izmitinājies vācu karaspēks. Pavisam drīz, 1919. gadā, pils telpas un palikušo interjeru postīja lielinieki un vietējie iedzīvotāji – „apslēpto dārgumu” meklētāji.
20. gs. 20. gados agrārās reformas laikā Varakļānu muižas komplekss nonāca valsts īpašumā. No 1921.–1940. gadam muižas pilī atradās Varakļānu Valsts ģimnāzija, bet no 1941.–1960. gada te darbojās Varakļānu vidusskola. Vēlāk pilī iekārtoja kopmītnes audzēkņiem un dzīvokļus pedagogiem, bet kopš 1997. gada tur atrodas Varakļānu novada muzejs.
Grāfa Mihala Borha atstātais kultūras mantojums joprojām izraisa apbrīnu un cieņu, tomēr par Varakļānu muižas pils bibliotēkas un citu kolekciju likteņiem ir skopas ziņas, tāpēc liecību apzināšanas un izpētes darbs joprojām turpinās. Zināms, ka mūsdienās šīs bibliotēkas eksemplāri, bez jau pieminētajām bibliotēkām Latvijā, vēl glabājas Vrubļevsku Lietuvas Zinātņu akadēmijas bibliotēkā, Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā un, iespējams, vēl daudzās krātuvēs visā pasaulē.
Šis ir viens no 14 slēpņiem sērijā „Neredzamā bibliotēka”. LNB simtgades izstāde "Neredzamā bibliotēka" (31.08.2019-1.03.2020) iepazīstina ar sabiedriskām vai muižu/privātbibliotēkām, kuras saglabājušās daļēji un to atsevišķi eksemplāri kļuvuši par LNB krājuma sākotni.
Visu „Neredzamās bibliotēkas” sērijas slēpņu saraksts
NB: Aleksandrīne fon Mēdema GC8CJPP
NB: Barona brālēni GC8CQV7
NB: Harmonijas nams GC8CV1C
NB: Iecavas muižas bibliotēka GC8CQRX
NB: Izglābts atņemot GC8CQZJ
NB: Jardin Senimental GC8CQXJ
NB: Kurzemes bruņniecības nams GC8CQWC
NB: Pelču pils GC8CQTN
NB: Putnu karaļa mantojums GC8CQXX
NB: Rīgas licejs GC8CQYY
NB: Rīgas vēstures un senatnes pētītāji GC8CQZX
NB: Sapnis par universitāti GC8CV0Y
NB: Stendāla spalvas pieskāriens GC8CQYD
NB: Vidzemes bruņniecības nams GC8CR0C