Iekš tiem seniem laikiem, kādu brīdi pēc gāgānu kariem, bet mazliet senāk, kā tad, kad baltmaize no debesīm krita, tapa dibināta Rīgas pilsēta. Nu, Jūs jau zināt, kur un kāpēc tas notika, bet ir kāda lieta, par kuru vēsture mums nestāsta, un to, lūk, šeit lemts gaismā celt.
Īsāk sakot, kādā vasarā bīskaps Alberts novilto zemesgrāmatā Kaupo parakstu, tiek pie zemes Rīdzenes krastā, kas detālplānā paredzēta apbūvei, saparcelē to, uztaisa PAU, saaicina vāczemes prorabus, un tad nu sāk būvēt Rīgas pili. (Nu, to, kas atradās citur, nekā tā, pie Vanšu tilta, to otro uzcēla vēlāk, kad bija nopostīta tā pirmā, bet tas ir cits stāsts.) Būvējās viņš, būvējās, mūri cēlās, prieks auga - eh, kas pa varenu hatu būs! Vai tad uzreiz nevarēs manīt, kurš šajā mežā galvenais čiekurs? Bija dienas, kad bīskapam sagribējās izvēdināt galvu - redzies, arhitektu birojam, kam pils projekts tika pasūtīts bij ploterim brāķīgs kārtridžs, trāpījies pie izdrukāšanas, un projekts sanācis tāds pabāls. Daudz to pētot, bīskapam sāka ņirbēt acīs un apsāpējās galva. Tādās reizēs viņš ar savu vasaļu un miesassargu pulciņu mēdza drasēt pa tuvāku vai tālāku apkārtni, pētot vietējo necilās mājeles, mielojot acis gar šīspuses smukajām meitām (neko citu jau mūks, kurš zvērējis dzīvot šķīstībā deviņus reiz deviņus gadus nedrīkstēja) vai mielojoties pats ar ziemeļu citrona -cidonijas sukādēm, ko par nelielu atlīdzību varēja iegādāt lībiešu tirgū. Tiesa, maksāt nācās ar ko taustāmu, pie zilajiem ekrāniem pavadītais laiks tad vēl nebija atzīts maksāšanas līdzeklis. Kādudien viņš ar savu svītu izmeta lielāku loku, kā ierasts, un, hm, no kurienes gan te ceļā tāds kalns? Tikko kā bīskaps bij’ pārjājis tam pāri ( Jā, jā, viņš jāja pats, nebija nemaz tā, ka viņu ziediem rotātās nestuvēs nēsātu apkārt četras dziedošas nimfas), cienīgtēvam pieskrēja žults pilnas bikses. Tur, lepni sliedamies kārtīgu treju stāvu augstumā, gandrīz kā jaunceļamās pils torņi, stāvēja īsts mūra nams. Ieejas mezglu rotāja prasmīgu meistaru veidotas cakas. Un tur, tajā logā, sestajā? Jā, tajā, tur bija pat vitrāža (bīskapam tobrīd likās, ka viņš redz mirāžu, tomēr, lai gan abām ir kāds sakars ar āžiem, mirāža un vitrāža nav viens un tas pats). Šitāda hata! Kur nu par žulti vien runāt, bikses gan ar laiku izžūs - te jau Albertam no kreņķiem sāka trīcēt liesa un tecēt deguns, un vai tas bij’ kuņģis, kas sametās šķērsu? Turklāt, pavisam negaidīti, saskrēja ūdens celī (no tā mēs, protams, varam secināt, ka bīskaps nebija viens no tiem trīs vīriem laivā, jo tiem ūdens celī nemetās nekad), kā arī izkrita viens no atlikušajiem matiem uz galvas. Mazliet atguvies, viņš piejāja tuvāk, tad vēl tuvāk, tad vēl, līdz, neskatoties uz to, ka bija todien aizmirsis ielikt monokli vājredzīgajā acī, varēja skaidri salasīt gadaskaitli, kas lepni rotāja fasādi - nams bija tapis vēl tālajā viens tūkstotis devītajā gadā, ilgi pirms viņa lolotā Rīgas projekta (patiesībā - piecus gadus pirms viņa vecvectēvam bija projektā viņa vectēvs). Skaidrs bija viens, ka ar nelielās svītas vājajiem spēciņiem ir par maz, lai ko pasāktu pret vareno mūra namu. Papēžiem mežonīgi bakstīdams zem viņa svara intensīvi svīstošo zirgalopu, bīskaps aulekšiem laidās atpakaļ. Ko gan viņa svītai bij’ darīt ja ne laisties nopakaļus slaidā līnijā? Tā veidojās pati no sevis, atkarībā no zirgalopu jaudas, un aizmugurējiem atlika tik rīt priekšējo pakavu saceltos putekļus. Pārjājis atpakaļ topošajā pilī, bīskaps tūlīt pasauca brāli Teoderihu un lika tam nodibināt Zobenbrāļu ordeni, lai brāļi dotos vienā kārtīgā krusta karā un nolīdzinātu to namu līdz ar zemi, uzartu tur lauku, un tad, kad Kolumbs atvestu kartupeļus, ierīkotu tur kartupeļu lauku (Ar krusta kariem brāļiem vēlāk veicās diezgan labi, ar kartupeļu stādīšanu gan ne visai, jo aizjūras piegādes iekavējās par kādiem pieciem vai sešiem gadsimtiem). Lai gan sākumā Teodoriha aicinājumam atsaucās vien daži, šķiet, astoņi? drosminieki, pēc nedēļas to skaits jau pārsniedza piecdesmit. Tas tiem laikiem bija visnotaļ ievērojams pulks, ja vēl ņem vērā, ka katram līdzi nāk vismaz divi ieroču nesēji, bārddzinis, un turīgākajiem pat pavārs (nevajag par zemu novērtēt pavārus, ar divus metrus garu mīklas rulli rokā, tie dažkārt ir bīstamāki par alebardistiem, ja vien alebardisti nestāv slēgtā ierindā pa septiņi). Nu jau varētu tā kā doties likvidēt to namu, bet, reku, nelaime, aiz pārdzīvojumiem bīskaps, protams, neiedomājās uzņemt koordinātas, kur nams meklējams, bet brālis Teodorihs savu Garminu ar visām koordām bija paspēlējis kauliņos (īsti neatceros, bet, šķiet, tā bija tāda spēle, kur vienā kausā samet piecus-sešus dažādu dzīvnieku kaulus, nu, vērša, vāveres, skudrulāča u.tml. , tad sakrata un met uz grīdas - vinnē tas, kurš ielicis smagāko kaulu). Staigāja, staigāja jaunizceptais karapulks pa mežu mežiem, pār kalnu kalniem, bet veco namu vairs nespēja atrast un tam kā kaitēt. Tā nu tas stāvēja ilgi un laimīgi, un stāv vēl šo baltu dienu. Varbūt jums paveiksies labāk, kā nabaga krustnešiem, un izdosies atrast šo namu!
Ja nu jums tomēr izdodas tikt līdz īstajām namdurvīm, tad, pavej - turpat pretīm, stāvot ar muguru pret jauko ēku, vairāk tā, pa labi ir pelēka kaste, no svešzemju metāla. Tajā dzīvo senais dēmons Dodpanagiem! Nekādā gadijumā nelaidiet to ārā! Neuzkrītoši piefiksējiet divas maģisko zīmju rindas uz tās - augšējā ABCD, apakšējā nu tā kas it kā pa vidu – EFGH, un to nezināmo ķeburu beigās neņemiet vērā.
Paejam nostāk, lai demons nepasprūk, un sākam rituālās darbības, ko daži ķeceri, kuri domā, ka zeme ir apaļa sauc arī par reizināšanu. Jums būtu jāiegūst rezultāts- IJKLMNOP. Ar to vien nepietiek, tadad jāaizpilda šāda tāda formula ar iegūtajiem skaitļiem (Vai kāds teica, ka būs viegli? Albertam ar nebij viegli drasēt riņķī, piesvīdušiem cirkšņiem!)
Tad nu raugi - 56 5(A+O).JMC un 24 0(H+L).IE(P-N).
Uuun- tagad var doties pēc paslēpeņa, kā to mēdz dēvēt, lai gan arī Alberta zirgam ir paslēpenes, kas mēdz piesvītst , tāpat, kā cirkšņi - arī šeit - jūs jau tagad to zināt - tas nav viens un tas pats. Norādītajā vietā gan viss vienkārši - jāiegrūž roka dobumā, 2 m augstumā, ja nemana drātiņu, kas palīdzētu izvilkt kapsulu.
Nuu, vienkārši tas būs līdz brīdim, kamēr dobumā iemetīsies irši, pēc tam jau sarežģītāk, bet atkārtošos - neviens jau neteica, ka būs viegli!