Mauru priede Traditional Geocache

Pastāstīšu jums mana onkuļa (vecmāmiņas brāļa) Evolda piedzīvojumus 1945. gadā...

Kādu dienu, mazs puika būdams, viņš ar kaimiņu puiku Aivaru devās uz šo ceļa galu lasīt vācu sudraba ordeņus, kuri šeit bija izmesti vesels lērums. Pie viņiem pienāca vlasovietis (vācu pusē pārbēdzis krievs) ar Walther tipa pistoli rokā un sāka uz abiem bļaut: "kādēļ sašāvāt vācu virsnieku?" Tai pat laikā, no tuvējās mājas, atviegloties bija iznācis Evolda vectēva brālis, kurš tur dzēra "boriņu" kopā ar dezertējušu vācu armijas virsseržantu. Tā kā tolaik visapkārt bija klajumi bez krūmiem, viņš uzreiz ievēroja vlasovieti, kurš turēja uz grauda abus puikas. Latviski dodot komandu puikām atkāpties soli atpakaļ, sāka šaut pa vlasovieti ar savu Parabella pistoli. Vlasovietis sāka bliezt pretīm, bet viņa Walther pistole bija krietni vājāka un izšaujot vienu atveri, pēctam otru, vectēva brālis dabūja tikai pāris zilumus un spēcīgāku traumu pa vaigu. Vlasovietis aizveda puikas tepat netālu, kur tagad pār ceļu iet vecā metanola līnija un Mauru ceļš ieved mežā, tolaik tur bija aleja, kura jau sen ir nolīdzināta. Puikas ierauga, ka tiešām tur guļ sašauts vācu virsnieks. Tākā Evolds vācu valodu zināja diezgan labi, varēja saprast ko viņi savā starpā runāja. Vlasovietis teica: "Lūk, es atvedu tos, kas tevi sašāva!" Virsnieks rādot attiecīgu žestu, atbildēja: "Kas tu galīgi dumjšs esi, mani jau bērni nesašāva!" Abi sāka skaļi strīdēties, bet pa to laiku, virsseržants, kurš dzēra kopā ar vectēva brāli, bija apgājis viņus un pielavījies no mugurpuses. Piebāzis Parabella pistoli vlasovietim zem zoda, viņš deva kaimiņu Aivaram komandu, paņemt viņa pistoli. Iegāzis vlasovietim kārtīgi pa muti un iespēri pa "debesu zvaniem", viņš brīdināja, lai šis vairāk šeit neplātās, un vlasovietis nomierinājās, un palika guļot. Virsseržants deva puikām pavēli salasīt rokas granātas. Tolaik viss šis mežs bija pilns ar munīcijas noliktavām. Iedevis katram puikam pa kastei ko nest, visi trīs devās mājās. Virsseržants uzjautrinādamies mētāja granātas pa labi un pa kreisi visa mājupceļa garumā. Granātas bija klātas ar plānu metala kārtu, tādēļ nekādu šķembu nelidoja, arī sprādziens bija tikai tik liels, lai apdullinātu, ja to iemestu tranšejā. Nākamajā dienā, Evolds kopā ar savu onkuli Imantu, kārtējo reizi devās uz bunkuriem labumu meklējumos. Izejot turpat, kur ceļu šķērso metanola trase, garām brauca vaļējā smagā mašīna pilna ar vācu zaldātiem. Mašīna apstājās un vācieši viņam uzsauca: "junge, komm hier!" Šie sadeva viņam veselu lērumu ar individuālajām pakām, kur iekšā bija cepumi, šokolāde, konservi, binde un citi labumi, vienīgais kas bija izņemts, tās bija cigaretes. Paku bija tik daudz, ka viņi knapi speja tās pārstiept mājās. Veicot vēlvienu apgājienu pa bunkuriem, pārnākot mājās viņš ievēroja, ka sētā pie ratiem ir piesiets zirgs. Iegājis iekšā viņš ierauga krievu virsnieku (tā saucamo "atbrīvotāju"), kurš piesavinās bojātu zelta pulksteni, tāpat piesavinājās pudeli šņabja un ieraudzījis Evolda mātes rokā zelta gredzenu, rāva arī to no pirksta nost. To redzēdams Evolds tam uzkliedza: "Ko tu dari!?" Kā atbildi viņš saņēma tik spēcīgu spērienu pa krūtīm, ka pārlidoja istabu un atsitās pret sienu. Tādi nu bija tie mūsu "atbrīvotāji". Kādu citu dienu, kārtējo reizi dodoties uz bunkuriem, viņš pamanīja to pašu vlasovieti, kurš agrāk viņu ar Aivaru bija vainojis virsnieka sašaušanā. Siksnās uzkāris divus vācu automātus, tas paslēpās priežu jaunaudzē. Pa ceļu uz viņa pusi ierindā tuvojās mūsu "atbrīvotāji". Pielaidis tos kādu 10m attālumā no sevis, viņš leca ārā no slēpņa un atklāja uguni pa ierindu. Ar diviem automātiem nekāda dižā tēmēšana nesanāca, bet tākā ierinda devās mājās no kara, automāti bija pārkārti pār plecu vai uz muguras, un nespēja ātri noreaģēt, līdz ar to viss beidzās ar 8 kritušajiem, ieskaitot vlasovieti. Katrs no "atbrīvotājiem" pēc tam pienāca klāt un izšāva 32 patronu atveri uz viņa līķi, pārvēršot viņa nedzīvo ķermeni maltajā gaļā. Par šo notikumu Evolds nekad neko nevienam nestāstīja, jo ja kāds krievs to būtu dzirdējis, tas neizbēgami būtu beidzies ar izsūtīšanu uz Sibīriju. Lūk tādi laiki bija mana onkuļa bērnībā, ceru jums patika stāsts :)