Stāsts nav par politiku. Drīzāk otrādi - žēl, ka kādas partijas dēļ viens izcils vārds daudziem nu ir kļuvis par lamuvārdu. Stāsts ir par Latvijas cilvēku vienotību neatkarīgi no ticības, tautības un citām atšķirībām. Lai tas būtu latvietis, krievs vai jebkuras citas tautības cilvēks, kad nostājamies plecu pie pleca, lai aizstāvētu kopējās intereses, mēs varam izdarīt varenas lietas. Diemžēl nav bijis daudz tādu brīžu, kad šo vienotības sajūtu ir nācies piedzīvot, un aizvien vairāk mūs mēģina savā starpā sarīdīt, taču daži izcili mirkļi Latvijas vēsturē ir bijuši.
Tā bija smaga kauja ar spēcīgu pretinieku līdz pēdējam spēku izsīkumam, un kādā brīdī ticībā vājākajiem likās, ka sakāve ir pilnīgi neizbēgama, un tie jau vilka ārā balto karogu. Tikai brīnums mūs varēja glābt, un brīnums notika, pateicoties mūsu komandiera izvēlētajai taktikai, kura sākumā daudziem šķita pilnīgi neprātīga un pašnāvnieciska Pateicoties tādiem Latvijas varoņiem kā Igors, Arvīds, Normunds, Ģirts, Sandis, Viktors, kā arī Miķelis, Sergejs, Rodrigo, Aleksandrs un daudziem citiem, pēkšņi lielajā karā tika uzvarēta viena maza cīņa, un cerību dzirksts parādījās arī neticīgo acīs. Sākās ceļš uz brīnumaino izglābšanos. Cīņa pēc cīņas tika uzvarēta, nedodot pretiniekam iespēju attapties, un galu galā tika svinēta saldā uzvara. Pretinieka kareivji palika pilnībā satriekti un mēmi. Tūkstošiem cilvēku kaujas laukā neprātā gavilēja, sveica un apkampa pilnīgi svešus cilvēkus, kas pagadījās tuvumā, un vēl ilgi negribēja atgriezties mājās. Kaut arī ikdienā mēs būtu tik vienoti, kā tajā uzvaras dienā!
"Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt." (MAT 12:25) 