[LV] Nakšņojot šai vietā nejauši tika atrasta kastīte ar slēpņa atribūtiem, kas iekārtota jau 2014. gadā. Lai aizsākums neietu postā, kopā ar Talis Calis nolēmām slēpni iedzīvināt ("rekonstruēt").
Diemžēl 2020. gada nogalē ir tikusi likvidēta meža atpūtas vieta, kas bija izbūvēta kāda projekta ietvaros ar Jeru skolas skolotāja Jura Alpa iniciatīvu.
Atpūtas vieta bija īsti vietā teritorijā, kur nav tradicionālo LVM izbūvēto atpūtas vietu.
Braucot pa ceļu uz dienvidiem aptuveni 1 km attālumā ir tilts pār Sedu - pēdējais pirms upes ietekas Burtniekā. Sedas labajā krastā pāris simts metru lejpus tilta ir laba klusa vietiņa, kur nopeldēties un citādi atpūsties. Jārēķinās gan ar to, ka tas ir privātīpašums un pa ceļam ir bīstami latvāņi.
Informācija par vietu no:
https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/VMD_Ziemelvidzemes_stasti_B(1).pdf - 94.-96. lpp.
Igauņu nocietinājumu līnijas Sedas upes krastos
Reizēm jāsaka, ka vēsture atkārtojas. Ja pirms 1000 gadiem Jeru pagasta teritorija piederēja igauņiem, tad 1919. gadā milzīga nozīme Latvijas valsts pastāvēšanā bija igauņu strēlnieku vienību cīņām.
Padomju Krievijas karaspēka sastāvā bija arī latviešu sarkanie strēlnieki. To galvenais uzdevums bija atgūt un noturēt Rīgas-Pēterburgas dzelzceļa līniju. Latviešu sarkanie strēlnieki izcēlās ar īpašu nežēlību, par ko pēc tam no igauņiem pretim saņēma tieši to pašu. Ziemeļlatvijā sarkano strēlnieku komandieris bija Gustavs Boķis, dēvēts par zemnieku ģenerāli. Interesanti, ka Boķa vadītajai vienībai esot bijis no koka izgatavots lielgabals, kurš pie Mazsalacas pāris reižu arī izšāvis.
Frontes līnija bija ātri mainīga – reizēm Igaunijā, reizēm Latvijā.
Jāizceļ igauņu vienību nopelns Latvijas faktiskās neatkarības iegūšanā un nostiprināšanā 1919. gadā cīņā pret boļševikiem. Šo cīņu vēsturiskās liecības saglabājušās Jāņkalnā un Sedaskalnos - pārsvarā kā ierakumu bedres nelielajos iekšzemes kāpu pauguros.
Sausā laikā esiet īpaši uzmanīgi ar uguni.!